Prelāta vēstule (janvāris 2012)

Savā šā gada janvāra vēstulē Opus Dei prelāts cita starpā aicina pateikties Dievam par visām žēlastībām, ko esam saņēmuši pagājušā gadā, un raudzīties ar cerību uz priekšā stāvošo gadu.

Pastorālās vēstules

Mani dārgie bērni, lai Jēzus pasargā manas meitas un manus dēlus!

Vakar Prelatūras Svētās Marijas, Miera Karalienes baznīcā, dziedot Te Deum monstrancē izstādīta Vissvētākā Altāra Sakramenta priekšā, pateicāmies Vissvētākajai Trīsvienībai par visām dāvanām, ko tikām saņēmuši aizejošajā gadā. Es jutos ļoti vienots ar Pāvestu un ar visu Baznīcu, un it īpaši ar ikvienu no jums, un ar neskaitāmi daudzajiem Prelatūras atbalstītājiem un draugiem. Es tiku dzirdējis un redzējis, kā mūsu Tēvs lūdzās šo himnu, ar dedzīgu vēlēšanos savienoties ar slavas dziesmu, ar ko visa radība sumina Dievu. Ik rītu, pēc Svētās Mises svinēšanas un novelkot priestera ornātu, viņš to deklamēja ar dziļu dievbijību, cieši vienots ar savām meitām un saviem dēliem.

Ir dabiski, ka vienmēr šajā Ziemassvētku laikā mūsu pateicības paceļas uz Debesīm vēl intensīvāk, pirmām kārtām, par mūsu Kunga Jēzus Kristus iemiesošanos un piedzimšanu. Šī dāvana ir mūžīgais pamats mūsu pateicībai, mūsu godināšanai un mūsu pielūgsmei, ko mēs veltām Dievam, kas nepārstāj mūs neprātīgi mīlēt un nepārtraukti izrādīt mums šo mīlestību.

Jaunā gada sākumam vajadzētu palīdzēt mums skaidrāk atcerēties par šo dievišķo mīlestības apliecinājumu. Baznīcas tēvi un visi Svētie dažādos vēsturiskajos periodos ir apbrīnas pilni apcerējuši to, kā ar Kristus piedzimšanu laikā ir ienācis Mūžīgais, Neaptveramais ir padarījis sevi mazu, lai pieņemtu mūsu ierobežoto cilvēcisko stāvokli. “Vai Dievs varēja mums dāvāt vēl lielāku žēlastību?”, jautā svētais Augustīns. “Savu vienīgo Dēlu Viņš darīja par cilvēku Dēlu, lai cilvēku dēls varētu kļūt par Dieva dēlu. Meklē, kur ir tavs nopelns, meklē, kur tas rodas, meklē tā pamatojumu; un redzēsi, ka neatradīsi nekā cita kā vien tīru žēlastību.”[1]

Mūsu apbrīns un mūsu pateicība pieaug vēl vairāk, kad mēs apdomājam, ka Dievs mums šo dāvanu ir devis nevis kādam noteiktam laika posmam vai kādam acumirklim, bet gan uz visiem laikiem. „Mūžīgais ir ienācis telpas un laika robežās, lai mēs viņu varētu sastapt „šodien”. Ziemassvētku laika liturģiskie teksti palīdz mums saprast, ka Kristus veiktie atpestīšanas notikumi ir aktuāli vienmēr un attiecas uz ikvienu personu un uz visiem cilvēkiem. Kad mēs liturģijas svinēšanaslaikā dzirdam vai izrunājam: „šodien mums ir dzimis Pestītājs”, tad mēs nelietojam vien tukšu, ikdienišķu izteiksmi, bet gan izsakām ar to, ka Dievs „šodien”, tagad, dāvā mums, man, ikvienam no mums, iespēju Viņu atzīt un uzņemt kā to darīja gani Betlēmē, lai Viņš varētu piedzimt arī mūsu dzīvē un atjaunot, izgaismot un pārveidot to ar savu žēlastību un savu klātbūtni.”[2]

Dieva mīlestības pilnā plāna attiecībā uz visu cilvēci un uz katru cilvēku gaismā savu patieso nozīmi iegūst nupat aizgājušā gada notikumi: veselība un slimības, panākumi un neveiksmes, priecīgie un bēdīgie notikumi, tas, ko mēs uzskatām par labu, un tas, kas mums liekas mazāk labs... Cik labi to ir izteicis mūsu Dibinātājs grāmatas Ceļš punktā, kurā viņš mudina mūs pacelt sirdi pie Dieva: „Iemācies pateikties Dievam ar visu savu sirdi, vienmēr un par visu. Par to, ko Viņš tev dāvā. Par to, ka tevi pazemoja. Par to, ka ciet trūkumu, vai par to, ka neciet trūkumu. Par to, ka Viņš tev ir devis Māti, visbrīnišķīgāko no sievietēm. Par to, ka Viņš radīja saules gaismu un mēness spīdumu, un šo pūkaino kaķi, un šo papeli... par to, ka vienu cilvēku Viņš radīja daiļrunīgu, bet tevi – mazrunīgu. Pateicies Dievam par visu, jo viss ir labs.”[3]

Patiešām pasaule ir pārpilna ar dramatiskiem notikumiem un ciešanām: dabas katastrofas, kas laupa tūkstošiem cilvēku dzīvību, kara un vardarbības perēkļi daudzviet pasaulē, slimības un pirmās nepieciešamības lietu trūkums neskaitāmās zemeslodes vietās, konflikti un naids ģimenēs un starp tautām...  Un tam visam klāt tagad vēl arī ekonomiskā krīze, kas skar daudzas valstis, tā ka daudzi vīrieši un sievietes ir bez darba.

Tomēr, kaut arī mūsu prāts nevar saprast šo situāciju iemeslus, ticība mums apliecina, ka šis mūsu laiks „jau galīgā un neatgriezeniskā veidā satur priekpilno un atbrīvojošo jaunumu: Kristu – Pestītāju (...).  Ziemassvētki ļauj mums no jauna atrast Dievu pazemīgajā un nespēcīgajā Bērna ķermenītī. Varbūt tas ir aicinājums no jauna atrast Dieva un Viņa mīlestības klātbūtni, kas dāvā mums dziedināšanu, arī mūsu ikdienišķās dzīves īsajās un nogurdinošajās stundās? Varbūt tas ir aicinājums atklāt, ka mūsu cilvēciskais laiks – arī tā sarežģītajos un smagajos brīžos – nemitīgi tiek bagātināts ar Kunga žēlastībām, patiesi ar Žēlastību, kas ir pats Kungs?”[4]

Atcerēsimies, manas meitas un mani dēli, tās daudzās dāvanas, ko esam saņēmuši nule kā pagājušajos mēnešos. Mēs varam par tām meditēt mūsu iekšējās lūgšanas klusumā. Neraugoties uz mūsu personisko niecīgumu, tas bija vēl viens uzticības gads mūsu kristīgajam aicinājumam Baznīcā atbilstoši Darba garam. Un mēs varam uzskaitīt vēl arī citas dāvanas: Dievam upurēta un kalpošanai citiem veltīta darba garīgie augļi; cilvēki, kas, pateicoties Dieva bērnu piemēram un apustuliskajiem vārdiem, ir tuvinājušies Kungam vai atklājuši Viņu savas ikdienišķās dzīves vidē;  Prelatūras ticīgo pastāvīga darba uzsākšana jaunās zemēs un nostiprināšanās citās; Dieva aicinājums kalpot Viņam caur Opus Dei, ko Kungs ir raidījis daudziem cilvēkiem visā pasaulē; dziļa iekšēja ietekme, cilvēku atgriešanās un aicinājumi uz pilnīgu sevis veltīšanu Dievam, ejot pa kādu no daudzajiem dažādajiem garīgajiem ceļiem, ko Dievs Baznīcā ir atmodinājis augustā notikušo Pasaules jauniešu dienu iespaidā... Un tik daudz dāvanu personīgajā dzīvē, ģimenē, sabiedrībā, ko katrs no mums var atklāt un par ko vajadzētu pateikties.

Šīs bezgalīgi plašās panorāmas priekšā mēs varam pieņemt par savu svētā Hosemarijas lūgšanu, ko viņš bieži lūdzās, it īpaši savas šīszemes dzīves pēdējos gados: Sancte Pater, omnipotens aeterne et misericors Deus, Beata Maria intercedente, gratias tibi ago pro universis beneficiis tuis etiam ignotis[5]; „Svētais Tēvs, visvarenais, mūžīgais un žēlsirdīgais Dievs, caur svētlaimīgās Jaunavas Marijas aizbildniecību es pateicos Tev par visiem Taviem labumiem, arī par tiem, kurus nezinu.” Jo patiesībā to labumu, par kuriem mums nav kļuvis zināms, ir daudz vairāk nekā to, kurus zinām. Kurš gan spētu saskaitīt tās reizes, kad Dievs savā tēvišķajā apredzībā ir izglābis no briesmām mūsu dvēseli vai miesu? Kurš gan varētu izsmeļoši uzskaitīt neskaitāmās žēlastības, ko šajos mēnešos mums panākusi Svētā Jaunava Marija?

Tāpēc tiklab no dabiskā, kā arī no pārdabiskā viedokļa raugoties, ir loģiski, ka mēs cenšamies uzturēt pastāvīgu pateicības pilnu attieksmi. Kā svētais Hosemarija mūs skubināja uzsākot jaunu gadu: „Ut in gratiarum semper actione maneamus! Pateiksimies vienmēr Dievam par visu: par to, kas šķiet esam labs, un par to, kas liekas esam slikts, par saldo un par rūgto, par balto un par melno, par mazo un par lielo, par to, kā ir maz, un par to, kā ir daudz, par to, kas ir laicīgs, un par to, kam ir mūžīga vērtība. Pateiksimies mūsu Kungam par visu, kas ir noticis šajā gadā, un zināmā veidā arī par mūsu neuzticības reizēm, jo mēs tās esam atzinuši, un tās mūs ir vadījušas uz to, lai mēs lūgtu Viņam piedošanu un atjaunotu apņemšanos nekad vairs nebūt neuzticīgiem, apņemšanos, kas dara mūsu dvēselēm tik daudz laba.”[6]

Pavērsīsim tagad mūsu skatienu uz šo gadu, kas sākas. Cik daudz dāvanu mums dāvās Dievs, ja mēs to izstaigāsim Marijai pie rokas! Lūgsim par to mūsu Māti šajos svētkos, kad Baznīca piemin viņu kā Dieva Māti.

Šo nedēļu svētku dienas rosina mūs iegremdēties pirmo Ziemassvētku atmosfērā. „Betlēmītes” priekšā mēs esam apcerējuši to, ar kādu mīlestību un uzmanību Marija un Jāzeps ir rūpējušies par Bērniņu Jēzu, un izvērtējuši mūsu pašu izturēšanos pret mūsu ģimenēm, draugiem, kolēģiem un visiem cilvēkiem, ar kuriem Dievs mums ir devis satikties tādā vai citādā veidā. Mums ir jābūt par gaismu ceļā pie Kristus visiem, kā to sacīja Pāvests, runādams par gaismiņām, kas rotā Ziemassvētku egli. „Katrs no mums varētu nest nedaudz gaismas apkārtnē, kurā mēs dzīvojam: ģimenē, darba vietā, pilsētas kvartālā, valstīs, pilsētās. Katrs būtu gaisma tiem, kas ir līdzās; vajadzētu atmest egoismu, kas tik bieži aizslēdz sirdis un noved pie tā, ka mēs domājam tikai par sevi; katrs dāvātu nedaudz uzmanības, nedaudz mīlestības citiem. Katrs nelielais laipnības žests ir kā gaismiņa šajā lielajā Ziemassvētku eglē. Kopā ar citām gaismiņām tās spēj izgaismot arī visdziļākās nakts tumsu.”[7]

Piemērosim šos apsvērumus mūsu ikdienišķajai dzīvei, kas sniedz tik daudz iespēju nodoties Dievam un citiem cilvēkiem. Zināms, mēs esam neievērojami un tādi arī jūtamies; bet tieši tāpēc es jūs līdz ar mūsu Dibinātāju aicinu labprātīgi kļūt maziem kā bērniem, lai mūsu Debesu Tēvs un mūsu Māte - Jaunava Marija ar īpašu rūpību nodarbotos ar katru no mums. Šis lēmums ir saistīts ar dedzīgu vēlēšanos „atteikties no lepnības un pašapmierinātības; atzīt, ka mēs paši no sevis neko nespējam darīt, ka mums ir vajadzīga mūsu Debesu Tēva žēlastība un spēks, lai atrastu savu ceļu un neatlaidīgi turētos uz tā. Būt mazam kā bērnam nozīmē uzticēties kā uzticas bērni, ticēt kā tic bērni, lūgt kā lūdz bērni.”[8]

Tas, kā mazi bērni  izturas pret saviem vecākiem, - viņu paļāvība, viņu uzticēšanās, viņu drosmīgie lūgumi – var kalpot mums par paraugu mūsu attiecībām ar Dievu. Tā ir kristiešu pamatstāja, kas, ja mēs to atjaunojam no dienas dienā, nedēļu pēc nedēļas, sniedz mums pārliecību, ka mēs esam uz pareiza ceļa, neatkarīgi no panākumiem vai neveiksmēm, ko mēs tajā varam piedzīvot. Vai bieži mēs apstājamies, lai apdomātu, vai mēs ejam savu ceļu kopā ar Kungu? Vai mēs ļaujam, lai Viņš pavada mūs ik brīdi? Kā mēs runājam ar Kungu par to, ko piedzīvojam ik stundu, ik brīdi?

Kas mums var būt labāka skolotājā kā Jaunava Marija? Kad viņa izdzirdēja svētā Gabriēla pasludinājumu, viņa pilnībā atdeva sevi Dieva gribai - fiat mihi secundum verbum tuum! – un stingri ticēja, ka izpildīsies tas, ko Kungs viņai sacījis, kā sauca svētā Elizabete Svētā Gara piepildīta.[9] Vēlāk Kānā viņa vērsās pie sava Dēla ar ticības pilnu lūgumu, aizbilstot par jauno pāri viņu vajadzībā- viņiem nav vīna – un sacīja apkalpotājiem, lai viņi precīzi darītu visu, ko Jēzus tiem sacīs: Visu, ko Viņš jums sacīs, dariet.[10] Skatīsimies biežāk uz Jaunavu Mariju un vairāk sauksim pēc viņas aizbildniecības.

Pēc dažām dienām, 9. janvārī, paies 110 gadi kopš svētā Hosemarijas piedzimšanas. Šīs gadskārtas sakarā vērsīsimies ticības pilni pēc viņa aizbildniecības, lūdzot par Baznīcu un visu cilvēci. It īpaši uzticiet viņam Darba vajadzības, viņa meitu un viņa dēlu vajadzības visā pasaulē, un turpiniet lūgt par maniem nodomiem. Jūs visi pastāvīgi esiet klātesoši manās lūgšanās, it īpaši tie, kuri piedzīvo lielāku fizisko vai garīgo ciešanu brīžus. Ar svētā Pāvila vārdiem es jums apliecinu, ka tas ir taisnīgi, ka es par jums visiem domāju, jo jūs esat līdzdalībnieki manā priekā (...). Jo Dievs ir mans liecinieks, ka es ilgojos pēc jums visiem Jēzus Kristus mīlestībā.[11]

Man šķiet arī īsti vietā atcerēties par pārdabisko un cilvēcisko impulsu – no ticības dzimušo optimismu, par ko runāja svētais Hosemarija saviem dēliem 1939. gada 9. janvāra apkārtrakstā. Tas bija gads pēc viņa ierašanās Burgosā, un viņš domāja par Darba apustuliskās aktivitātes paplašināšanu pēc Spānijas pilsoņu kara beigām, kas jau tuvojās.

Šķēršļi? Ārējie šķēršļi mani nesatrauc – tos mēs pārvarēsim viegli. Es redzu tikai vienu patiesu šķērsli: ja mūsu ģimenē jūs zaudētu bērnu stāvokļa izjūtu un brālīgumu. Viss pārējais (trūkums, pārkāpumi, nabadzība, nicinājums, neslava, meli, nepateicība, pretestība no labo ļaužu puses, nesapratne un pat vajāšanas no varas orgānu puses) neko nenozīmē, ja vari rēķināties ar Tēvu un brāļiem, ar kuriem esi pilnībā vienots caur Kristu, ar Kristu un Kristū. Nav tāda sarūgtinājuma, kas varētu mums laupīt mūsu svētītās Mīlestības saldmi.”[12]

Mūsu Tēva spēkā un viņa vārdā es lūdzu jūs, centīsimies smalkjūtīgāk izdzīvot filiāciju un brālīgumu. Ja mēs pamatīgi nerūpēsimies par šiem mūsu pārdabiskās ģimenes pīlāriem, Darba celtnē veidosies plaisas, kuru nozīmi nedrīkst novērtēt par zemu. Atkārtošu jums to, ko viņš mums bieži tika sacījis 50-tajos gados: lūgsimies Oremus pro unitate apostolatum, jo mēs to izdzīvojam pastāvīgā nepārtrauktībā.

Ar visu manu mīlestību svētu jūs, novēlot jums šajā jaunajā gadā vislielākās Debesu dāvanas,

Jūsu Tēvs,

+ Havjērs

Romā, 2012. gada 1. janvārī.    

[1] Sv. Augustīns, Sprediķis 185 (PL 38, 999).

[2] Benedikts XVI, Uzruna vispārējās audiences laikā, 21.12.2011.

[3] Sv. Hosemarija, Ceļš, Nr. 268.

[4] Benedikts XVI, Sprediķis Marijas, Dieva Mātes svētku I Vesperēs, 31.12.2010.

[5] Sv. Hosemarija, Piezīmes no ģimeņu tikšanās, 15.09.1971.

[6] Sv. Hosemarija, Piezīmes no meditācijas, 25.12.1972.

[7] Benedikts XVI, 07.12.2011.

[8] Sv. Hosemarija, Kad Kristus iet garām, Nr. 143.

[9] Lk 1, 38 un 45.

[10] 2, 3 un 5.

[11] Flp 1, 7-8.

[12] Sv. Hosemarija, Apkārtraksts, Burgosa, 09.01.1939; A. Vázquez de   Prada, El Fundador del Opus Dei, II, p. 380.