Sapņo un tavi sapņi kļūs mazi

Dārta Kļaviņa, jauna latviete, pastāsta kā viņai Opus Dei palīdzēja iedziļināties viņas attiecībās ar Dievu un censties mīlēt Viņu ikdienišķajās lietās.

Liecības

Ar Opus Dei iepazinos diezgan nesen, kad mani uz meditāciju uzaicināja draudzene un darba kolēģe. No pirmajiem brīžiem atceros pārsteigumu par meiteņu atvērtību, draudzīgumu un kulturālajām nodarbībām, ko viņas organizēja, kā arī par Centrā valdošo kārtību! Runājot konkrētāk, kulturālo nodarbību plašais klāsts radīja nelielu sajukumu manā uztverē par Baznīcas institūciju organizētajām aktivitātēm, jo tajā laikā domāju, ka tās pamatā organizē vienkārši garīgas nodarbības. Nebiju iedomājusies, ka viņas varētu piedāvāt apgūt ko tādu kā make up noslēpumus vai franču pudiņu..!!! Bet soli pa solim tas viss man palīdzēja atklāt Opus Dei universālumu un īpašās rūpes par visiem draugiem – gan kristiešiem, gan nekristiešiem. Tas, manuprāt, ir īpaši svarīgi Latvijā, kur daudzi cilvēki laika gaitā attālinājušies no Dieva vai nav kristīti.

Neilgi pēc pirmajiem Latvijas Opus Dei Centra apciemojumiem devos mācīties uz Viļņas Universitāti Lietuvā. Tur ātri sadraudzējos ar Opus Dei meitenēm, kuru koordinātes man bija iedotas Rīgā.

Spilgti atceros rekolekcijas, kurās piedalījos tā gada rudenī. Īpaši to kā gatavojos grēksūdzei. Sirdsapziņas izmeklēšanu biju pieradusi darīt diezgan ātri un tikai pirms grēksūdzes – bieži tā bija ļoti pavirša. Standartā bija 6 jautājumi - vai esmu dusmojusies, vai visas svētdienas biju baznīcā, vai esmu lūgusies, vai piektdienās ēdu gaļu, vai klausīju vecākus un vai neesmu kaut ko zagusi? Bet rekolekcijās man iedeva bukletiņu ar daudzām lapām, lai gatavotos grēksūdzei un darītu sīkāku sirdsapziņas izmeklēšanu..! Tas krietni palīdzēja, gan labāk iepazīt sevi, gan dziļāk izprast Grēksūdzes Sakramentu. Pavirši gatavojoties šim sakaramentam, nereti radās sajūta, ka tas ir tikai tāds papildus nosacījums, lai pieņemtu Vissvētāko Sakramentu, un nevis cits sakraments tā pilnā nozīmē.

Pēc rekolekcijām daudz labāk sapratu nepieciešamību pēc kristīgās formācijas, jo tik paradoksāli šķita tas, ka esmu izglītots cilvēks, bet mana kristīgā formācija būtiski nav padziļinājusies no 10 gadu vecuma, kad gāju svētdienas skolā. Bez tam skaidrāk apzinājos, ka īsti nevaru paskaidrot draugiem ticības pamatpatiesības, jo ne vienmēr no tā, ko mācījos, kad man bija 10 gadi, atradu pārliecinošus argumentus viņiem un arī man pašai.

Tā sāku Opus Dei Centrā saņemt lekcijas par katehismu, kā arī nākt uz iknedēļas meditācijām. Formācijas līdzekļi, ko saņēmu, palīdzēja konkrētāk apzināties pretrunas starp manu ikdienas dzīvi un garīgajiem ideāliem un cīnīties ar tām, palielinot materiālo un garīgo dzīves aspektu vienotību manā ikdienas dzīvē.

No Opus Dei gara mācījos un mācos vairāk meklēt draudzību un mīlestību ar Dievu, vairāk atvērt savas dvēseles durvis Viņam. Un no tās Mīlestības mīlēt apkārtējos, mīlēt šo brīnišķīgo darbu, ko Dievs ir uzticējis man kā profesionālei un kā kristietei.

Opus Dei man savā veidā atklāja mīlestību no citas puses. Ka mīlēt nav tikai pasīvs lidojošs stāvoklis, bet liels ikdienas darbs kā dārznieka rūpes par dārzu, izravējot nezāles, izgriežot kokiem vecos zarus un citādi caur neskaitāmām mazām lietām regulāri kopjot to. Īsta draudzība un mīlestība prasa arī lielu cīņu un piepūli. Ūdenim pa virsu uz matracīša ir viegli peldēt, bet, lai ienirtu dziļumā, vajag daudz lielāku piepūli. Taču tieši tur ir īstais jūras skaistums ar zivīm un koraļļiem!

Nobeigumā gribēju dalīties savā priekā, jo jau no bērnības sapņoju par lielu ģimeni, bet nekad nebiju sapņojusi par tik lielu kā šī! Sapņo un tavi sapņi kļūs mazi.!!