Šo jautājumu jums uzdod pa tālruni, iesniedzot pieteikumu, robežkontroles laikā vai intervijā. "Kas jūs esat? Un mēs parasti atbildam ar vārdu: "Braiens Smits. Tā ir pareizā atbilde uz jautājumu: "Kā jūs sauc?". Bet mēs neesam tikai vārds. Jūsu vārds jūs nenosaka, tas jūs tikai identificē. Jūs varat teikt: "Tas ir suns", "Tas ir saldējums", "Tā ir zvaigzne". Tomēr jūs nekad neteiksiet: "Tas ir Braiens Smits. Jūs esat kas vairāk nekā tikai vārds. Jūs esat Dieva bērns, Dieva projekts, cilvēks ar misiju. Patiesībā, precīzāk sakot, jūs joprojām esat "celtniecības stadijā" kā ēka - vai vēl labāk, kā mākslas darbs, kas vēl nav pabeigts. Ja kādam māksliniekam jautātu par viņa darbu, pirms viņš to ir pabeidzis, viņš neteiktu: "Tas ir mākslas darbs" vai "Tā ir ainava". Viņš teiktu: "Es gleznoju ainavu" vai "Tā būs jauka lauku ainava, bet tā vēl tiek veidota".

Mēs esam procesā, lai kļūtu par to, par ko Dievs mūs ir iecerējis. Beigās mēs atklāsim, kas mēs esam. Ja 1930. gadā, kad viņam bija 10 gadi, jūs būtu pajautājuši Karolam Vojtīlam, kas viņš ir, viņš būtu atbildējis, ka ir Karol Wojtyla Snr. dēls. Ja jūs viņam būtu pajautājuši dažus gadus vēlāk, viņš būtu atbildējis, ka viņš bija seminārists. Vēl vēlāk viņš jums būtu teicis, ka viņš ir Krakovas bīskaps, un vēl vēlāk, ka viņš ir kardināls Wojtyla. Bet šodien viņš nav pazīstams kā Karol Wojtyla, kā sava tēva dēls vai kā bīskaps vai kardināls. Viņš ir svētais Jānis Pāvils II. Tā ir atbilde uz jautājumu "Kas" viņš ir.

Tu un es esam tikai skice tam svētajam, par kādu mums ir jākļūst. Mēs esam "nepabeigts projekts". Lai precīzi zinātu, kas mēs esam, mums ir jāuzticas Arhitektam un jāseko Viņa norādījumiem. Dievs nelūdza jaunajam Karolam Vojtilam, lai viņš gatavotos kļūt par pāvestu. Dievs viņu sagatavoja. Tas, ko Dievs no viņa lūdza, bija kļūt par priesteri. Kad viņš bija paveicis to, ko Dievs vēlējās, Dievs lūdza viņam kļūt par bīskapu. Kamēr viņš nebija spēris šo soli, viņš nevarēja pāriet uz nākamo posmu. Dievs nekad neatklāj visu Savu plānu vienā piegājienā. Tas pats notiks arī ar jūsu aicinājumu. Kad jūs sirsnīgi nolemjat savu aicinājumu ņemt savā lūgšanā, jūs sākat lūgt Dievam nākamo soli.

Ja neizdarīsiet šo soli, tad visu mūžu paliksiet kā nepabeigts projekts. Tas būs tāpat kā 20. gadsimta 20. gados plānotā, bet tikai daļēji uzbūvētā pazemes vilcienu sistēma Sinsinati, Ohaio štatā. Tā bija Lielās depresijas upuris. Šodien jūs varat apmeklēt neizmantotos tuneļus, lai redzētu to, kas tiek dēvēts par "vienu no lielākajiem pilsētas apgrūtinājumiem". Tas mums atgādina mūsu Kunga līdzību par cilvēku, kurš sāka celt, bet tā arī nepabeidza un kļuva par kaimiņu izsmieklu, jo "sāka celt, bet nespēja pabeigt" (Lk 14, 28-30).

Dievs jūs radīja svētumam, laimei. Un jums ir tikai viena dzīve, viena iespēja. Bet, ja tu to darīsi pareizi, ar vienu dzīvi pietiks. 2009. gadā medmāsa Bronnija Vēra (Bronnie Ware) internetā uzrakstīja rakstu "Mirstošo nožēla" par savu paliatīvās aprūpes darbinieces darbu. Strādājot ar mirstošiem cilvēkiem un veidojot ciešas attiecības ar viņiem viņu pēdējo nedēļu laikā, notika atklātas, godīgas sarunas par dzīvi un nāvi, tostarp par to, ko pacienti vēlējās, lai viņi būtu darījuši citādi. Pirmais nožēla numur viens bija: "Es vēlos, lai man būtu pieticis drosmes dzīvot dzīvi, kas ir patiesa man pašam, nevis tādu, kādu no manis gaidīja citi."

"Tas bija visbiežāk sastopamais nožēlas gadījums," paskaidroja Bronnija. "Kad cilvēki apzinās, ka viņu dzīve ir gandrīz beigusies, un atskatās uz to, cik daudz sapņu ir palikuši nepiepildīti." Īstais sapnis, ar ko mēs piedzimstam, ir ambīcija kļūt par to, kam esam paredzēti, par ko Dievs domāja pirms pasaules radīšanas.

Interesanti, ka piektais nožēlas punkts šajā sarakstā bija: "Es vēlos, lai es būtu ļāvis sev būt laimīgāks." Ir skumji dzīves beigās apzināties, ka varējāt būt laimīgāks, bet tā arī neizvēlējāties. Jūs to labi zināt: laime ir izvēle. Dievs jūs ir radījis pilnīgai laimei. Tā ir jūsu. Jums ir tiesības uz to. Bet jums ir jāizlemj to sasniegt, kļūstot par cilvēku, par kādu Dievs jūs ir radījis.

Tagad ir īstais brīdis, kad jums jāizlemj, vai vēlaties turpināt lasīt, vai arī labāk pārtraukt lasīt un sākt pārlūkot sporta ziņas vai tērēt laiku YouTube. Šis ir nopietns aicinājums būt godīgam; godīgam pret sevi un godīgam pret Dievu.

Tiek stāstīts par jaunu meiteni, kura lūdzās par savu aicinājumu. Viņa gāja uz baznīcu un pavadīja laiku Dievmātes statujas priekšā ar Bērnu uz rokām. Viņa nezināja, vai viņai jākļūst par mūķeni vai jāatrod vīrietis un jāprecas: viņas pašas vārdiem sakot, vai kļūt par "māsu" vai "māti". Nedēļas ilgi viņa atkārtoja vienu un to pašu lūgšanu: "Svētā Marija, vai man kļūt par māti, vai par māsu?". Pēc ilgas uzstājības kādu dienu Bērns statuā pēkšņi pagriezās pret jauno sievieti un sacīja: "Māsa!" Un tad viņa uzstājīgi atbildēja: "Māsa!". Viņa uz mirkli bija šokēta, bet tad ātri reaģēja un sacīja: "Klusē! Es runāju ar tavu Māti..."

Ja jūs sākat lūgt mūsu Kungu par savu aicinājumu, pārliecinieties, ka vēlaties uzzināt Dieva gribu - nevis no ziņkārības, bet gan no sirsnīgas apņemšanās sekot Arhitekta plāniem. Ja jūs domājat, ka vēlaties sekot Dievam no mīlestības pret Viņu, tad tagad pasakiet Viņam, ka vēlaties zināt Viņa gribu, lai ar Viņa palīdzību to piepildītu. Ja jūs šādi lūdzaties... vai jūs šaubāties, ka Jēzus jums pasmaidīs un palīdzēs šajā ceļojumā, ko jūs tagad sākat?

Marija, Jēzus Māte un mana Māte, palīdzi man, lūdzu, sniegt Dievam tādu pašu atbildi, kādu Tu devi, kad Gabriels atklāja Tev Tavu aicinājumu.

Labi, Kungs. Es esmu gatavs. Ko Tu no manis vēlies... tagad?

Ar tavu aizbildniecību, Marija, mana Māte, lai es droši ceļoju šajā ceļojumā, lai atklātu Dieva gribu attiecībā uz mani; lai Kungs iet kopā ar mani, lai svētais Jāzeps man palīdz un lai ceļā mani pavada mans sargeņģelis.