Prelāta vēstule (septembris 2010)

Daudzie septembra mēneša liturģiskie svētki kalpo par vadmotīvu Opus Dei prelāta vēstulei, ar kuru viņš vēršas pie prelatūras ticīgajiem.

Pastorālās vēstules

Mani dārgie bērni, lai Jēzus pasargā manas meitas un manus dēlus!

Kā katru gadu, šā mēneša vidū mēs svinam Svētā Krusta pagodināšanas svētkus. Tas mudina mūs pateicības pilniem kontemplēt brīnumu, ka Dievs tā mīlēja pasauli, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas uz Viņu tic, nepazūd, bet iegūst mūžīgo dzīvību . [1]

Lai izglābtu mūs, Dieva Vārds kļuva cilvēks, kļuva par kalpu būdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei. [2] Tāpēc, „kad mēs paceļam acis uz Krustāsisto, mēs pielūdzam To, kurš nāca, lai uzņemtu uz sevis pasaules grēkus un dāvātu mums mūžīgo dzīvi. Baznīca aicina mūs ar lepnumu pacelt šo godpilno Krustu, lai pasaule varētu redzēt, cik tālu sniedzas Krustāsistā mīlestība uz cilvēkiem, uz katru cilvēku. Baznīca aicina mūs pateikties Dievam, jo no koka, kas nesa nāvi, ir radusies jauna dzīvība.” [3]

Dieva bērniem prelatūrā Opus Dei šie svētki ir ar īpašu nozīmi, kopš Kungs mūsu Tēvam dāvāja inspirāciju dziļāk izprast, ka mēs esam aicināti pacelt Kristus Krustu visu cildeno cilvēcisko darbību virsotnēs. „ Devīze, ko sv. Pāvils deva efeziešiem bija: Instaurare omnia in Christo; visu, kas debesīs un kas virs zemes, atjaunot Kristū (Ef 1, 10). Piepildīt visu pasauli ar Jēzus garu, Kristu novietot visu lietu centrā. Si exaltatus fuero a terra, omnia traham ad meipsum . Un kad es tikšu no šīs zemes pacelts, es visus vilkšu pie sevis (Jņ 12, 32). Ar savu cilvēktapšanu un darba dzīvi Nācaretē, ar savu sludināšanu un brīnumiem Jūdejā un Galilejā, ar savu nāvi pie Krusta, ar savu Augšāmcelšanos Kristus ir Visuma centrs, Pirmdzimtais un visa radītā Kungs. [4] Un lai mēs varētu līdzdarboties visu dvēseļu Atpestīšanā, Kungs mums ir devis arī mūsu profesionālo darbu, kas mums ar Viņa žēlastību ir jāveic ar cilvēcisko pilnību, kalpošanas garā un ar taisnīgu nodomu – tā mēs pārvērtīsim to lūgšanā.

No Kristus upura izplūst visas žēlastības, ko Dievs piešķir cilvēkiem. Tādējādi, ja mēs ar sirdi un ar saviem darbiem neesam vienoti ar Svēto Krustu, mums nevar būt pārdabiskā dzīve un mēs nevaram būt līdzdalīgi Kristus atpestīšanas misijā. Mēs ar to esam vienoti, pirmkārt, kad mēs, cik vien labi iespējams, svinam Svēto Misi vai piedalāmies tajā, kur mēs sakramentālā, bet reālā veidā esam klāt dievišķajā Kalvārijas Upurī, kas mūs mudina ar prieku pieņemt neveiksmes un ciešanas mūsu šīszemes ceļā; vēl vairāk – aktīvi meklēt brīvprātīgu uzupurēšanos un grēku nožēlošanu ikkatras dienas mazajās lietās. „Kāds prieks, ja ir Krusts!”, izsaucās Baznīcas Tēvs, „Kam ir Krusts, tam ir bagātība.” [5] Taču būtu liela kļūda sajaukt Krustu ar bēdām, ar padošanos, ar drūmu ainu, jo patiesībā tas ir gluži pretēji: tas mūs velk un ved uz laimi, kas ir Kristū, Krustā sistajā Kristū. [6]

Par uzupurēšanos Svētais Hosemarija zināja ļoti daudz, jo jau agri Kungs iemājoja viņa dvēselē, lai sagatavotu viņu tai misijai, kuru gribēja viņam uzticēt – Opus Dei dibināšanai. Dažādos sāpīgos mirkļus viņš vienmēr pieņēma ar pateicību, kaut arī dažreiz viņš tos nesaprata. Svētā Gara pamudināts drīz viņš visā tās dziļumā atklāja patiesību, ka Krusts apustuliskājā misijā dod un vienmēr dos pārdabiskā spēka garantiju.

Tieši šī ciešanu pārdabiskās nozīmes pieņemšana ir vislielākais ieguvums. Mirdams pie Krusta, Kristus uzvarēja nāvi, Dievs no nāves rada dzīvību. Dieva bērna izturēšanās ir nevis padošanās traģiskam liktenim, bet gan tāda cilvēka prieks, kas ir pārliecināts par uzvaru. Uzvarošās Kristus Mīlestības vārdā mums, kristiešiem, ar saviem vārdiem un saviem darbiem it visur pasaulē jāsēj miers un prieks. Mums ir jācīnās – miera cīņa – pret ļaunumu, pret netaisnību, pret grēku, un šādā veidā jāsludina, ka cilvēku pašreizējais stāvoklis nav galīgais, ka Dieva Mīlestība, kas izpaužas Kristus Sirdī, ir arī visu cilvēku godpilna garīgā triumfa ķīla. [7]

Krusta iepriecinošais auglīgums no jauna izpaužas šā mēneša 15.datumā, kad liturģija piemin Mariju - Sāpju Māti. Baznīca mūs aicina kontemplēt Mariju līdzas viņas Dēlam, kurš Mīlestības dēļ pienaglots pie Krusta koka, mirst par mūsu grēkiem. Dievišķā Apredzība bija paredzējusi viņas klātbūtni uz Golgātas šajā stundā, arī tāpēc, lai rūpes par cilvēkiem uzticētu Savai Mātei: Sieviet, lūk, tavs dēls! [8] , Viņš viņai saka. Un viņa, vislielāko sāpju brīdī, mūs patiešām pieņem, jo arī viņa dzird: Lūk, tava Māte! [9] , kad Kungs uzrunā Jāni. Brīdī, kad Jēzus mira, mēs tikām dzemdināti dzīvei žēlastībā, jaunai dzīvei vienotībā ar Dievu, ar aktīvu Dievmātes līdzdalību.

Daudzi svētie, tāpat kā vairāki garīgie rakstnieki, ir uzsvēruši, ka, ja Dievmātei Betlēmē pie Kristus dzimšanas tika aiztaupītas fiziskās sāpes, tad tas tā nebija mūsu garīgās dzimšanas brīdī. „Marijas kā universa mātes stāvoklis, ‘sieviete’ Kānā kāzās un Kalvārijā atgādina Ievu, „visu dzīvo māti” (Rad 3, 20). Tomēr Ieva bija līdzdalīga tajā, ka pasaulē ienāca grēks, bet jaunā Ieva, Marija, ir līdzdalīga glābjošajā atpestīšanas notikumā (…).

„Ņemot vērā šo misiju,” skaidro Pāvests Jānis Pāvils II, „ no Mātes tiek prasīts ļoti sāpīgs upuris – pieņemt viņas vienīgā Dēla nāvi (…). Viņas ‘jā’ šim plānam tātad ir Kristus upura akceptēšana, ko viņa cildeni pieņem, pakļaujoties Dieva gribai. Pat, ja jau no sākuma Dieva nodoms bija, ka Marijas mātes stāvoklim jāizplešas pār visu cilvēci, tad tikai uz Kalvārijas sakarā ar Kristus upuri tas parādās savā universālajā dimensijā.” [10]

Manas meitas un mani dēli, mūsu darbs ar dvēselēm nesīs bagātīgus augļus, ja mēs mierīgi un arī laimīgi būsim ļoti cieši vienoti ar Jēzu pie Krusta, ļoti tuvu līdzas Sāpju Mātei. „ Atpestīšana, kas tika paveikta, kad Jēzus mira Krusta kaunā un godā, kas jūdiem ir apgrēcība, bet grieķiem neprātība (1 Kor 1, 23), saskaņā ar Dieva gribu ilgs tik ilgi, līdz pienāks Kunga stunda. Nav iespējams dzīvot saskaņā ar Jēzus Kristus Sirdi un nejusties sūtītam, kā Viņš bija sūtīts, peccatores salvos facere (1 Tim 1, 15), lai izglābtu visus grēciniekus, un neesot pārliecinātam, ka arī mums pašiem katru dienu arvien vairāk un vairāk jāuzticas Dieva žēlsirdībai. Tas modina mūsos kaislīgu vēlēšanos justies kā līdzatpestītājiem līdz ar Kristu un līdz ar Viņu glābt visas dvēseles, jo mēs vēlamies būt ipse Christus , par pašu Kristu, kas sevi nodeva, lai būtu izpirkšanas maksa par visiem (1 Tim 2, 6). [11]

Tas ir ceļš, kuram sekoja Jēzus mācekļi kopš pašiem kristietības pirmsākumiem. Balstoties uz Krusta stiprumu, viņi Kristus vēsti darīja zināmu ļaudīm, ar kuriem viņi tikās un kuri bieži vien bija ļoti tālu no Dieva. Tādā veidā, ar Dieva žēlastību un pirmo sekotāju neatlaidību, tika izdarīts pagānu pasaules pievēršanas brīnums.

21.datumā mēs pieminēsim svēto Mateju, vienu no pirmajiem Divpadsmit. Saskaņā ar Tradīciju pēc tam, kad viņš bija uzrakstījis Evaņģēliju, kas nes viņa vārdu, viņš izcieta mocības Persijā. Viņš pats tieši bija piedzīvojis Pestītāja alkas pēc dvēselēm, jo Viņš viņu tika aicinājis sekot, kaut gan viņš bija muitnieks, bet tas bija apstāklis, kas lielākai daļai izraēliešu bija vispārzināma grēcinieka sinonīms. „Uz šā fona”, saka Benedikts XVI, „pirmais, kas krīt acīs ir fakts, ka Jēzus neizslēdz nevienu no savu draugu pulka. Gluži pretēji, tieši tad, kad Viņš sēdēja pie galda Mateja-Levi mājā, tiem, kuri bija sašutuši par to, ka Viņš sēž kopā ar necienīgiem ļaudīm, Viņš kā atbildi izsacīja šo svarīgo skaidrojumu: ‘Veseliem ārsts nav nepieciešams, bet gan slimiem, jo es neesmu nācis aicināt taisnīgos, bet gan grēciniekus’ (Mk 2, 17). Evaņģēlija Labā Vēsts jau tieši ir tajā, ka Dievs dāvā savu žēlastību grēciniekiem!” [12]

Kristus piemērs vienmēr būs stimuls visu Viņa mācekļu apustuliskajai dedzībai. Arī mēs atrodamies tādas sabiedrības lokā, kurā diemžēl – un es to saku, netaisot no tā traģēdiju, – daudzi cilvēki neko nezina par Dievu. Citi staigā pa šo zemi tā, it kā negribētu par Viņu neko zināt, tālu prom no Viņa baušļiem un mācības. Mums jāvēršas pie visiem, lai vestu viņus tuvāk Kungam. Es atceros to prieku, ar kādu mūsu Dibinātājs uzņēma Vatikāna II koncila mācības, uzskatot, ka „ Baznīca ar jaunu intensitāti izteikusi rūpes par to, lai nestu Patiesību tiem, kas ir šķirti no vienīgā ceļa, Jēzus ceļa, jo – viņš rakstīja - man nav citas vēlēšanās kā šī viena – lai visa cilvēce tiktu izglābta. [13 ] Mēs patiešām varam apliecināt, ka pašreizējos apstākļos apustulāta ad fidem – ko tā mīlēja svētais Hosemarija – robežas ir ārkārtīgi paplašinājušās.

Saskarsmē ar mūsu darbabiedriem neļausimies, lai mūs iespaidotu kādas personas nozīmīgums. Kā nenogurstoši atkārtoja svētais Hosemarija: nav nevienas dvēseles, kas būtu izslēgta no mūsu tuvākmīlestības. Vēl vairāk: tiem, kas ir vairāk attālinājušies no Dieva, mums ir jāvelta jo īpaša sirsnība. „ Kristus ienaidnieki ”, kādā reizē sacīja mūsu Tēvs, „ pārmet Viņam, ka Viņš esot grēcinieku draugs. Protams! Un tu arī! Kā gan citādi mēs viņus atgriezīsim? Kā mēs viņus aizvedīsim pie dievišķā Ārsta? Dabiski, ka mēs esam grēcinieku draugi! Tu tāds vari būt, ciktāl draudzība ar šo cilvēku nerada apdraudējumu tavai iekšējai dzīvei, kamēr vien tava garīgā temperatūra ir pietiekoši augsta, lai dotu siltumu šiem cilvēkiem, nezaudējot pie tam savējo. Jā! Grēcinieku draugi, patiesi draugi: ar jūsu lūgšanām, ar jūsu laipno, sirsnīgo un cēlsirdīgo attieksmi, bet izvairoties, lai tas nekļūtu par briesmām jūsu dvēselēm. [14]

Katram cilvēkam, ar ko mēs tiekamies, lai kāds arī būtu iemesls, jāizraisa mūsos patiesa apustuliska kvēle, tieksme palīdzēt, lai viņš vairāk tuvotos Jēzum. Mūsu pienākums ir aizdegt visos Dieva mīlestības liesmas, kas deg mūsu pašu sirdīs. Tāpēc, kontaktējoties ar kādu, mums tūlīt jāuzdod sev jautājums: Kā es varu viņu iedrošināt vairāk pietuvoties Dievam? Uz ko es varu viņu pamudināt? Kādu sarunas tēmu es varu atrast, kas palīdzētu viņam labāk iepazīt Kristus mācību?

Tā izturēties ir loģiski. Pāvests Bendedikts XVI skaidro: „Tam, kurš ir atklājis Kristu, arī citi jāved pie Viņa. Lielu prieku nevar paturēt tikai sev. Tas ir jānodod tālāk.” [15] Tā ir izturējušies Kunga uzticīgie sekotāji visos laikos. Svētais Gregors Lielais sprediķoja: „Ja jūs atklājat, ka kaut kas jums ir bijis noderīgs, cenšaties, lai arī citi to iegūtu. Jums tātad jātiecas pēc tā, lai citi pavadītu jūs Kunga ceļā. Ja jūs dodaties uz forumu vai uz pirti, un satiekat kādu, kas nav aizņemts, uzaiciniet viņu nākt līdzi. Pārvērtiet šo ikdienišķo nodarbi par garīgu, un, kad jūs ejiet pie Dieva, nedariet to vieni.” [16]

Es jums jau esmu stāstījis, kā es no jauna esmu izjutis tās dienas, ko mūsu Tēvs pavadīja Ekvadorā, kad viņš sevi izsmēla un dedzināja līdz izsīkumam, nežēlodamies par fizisko spēku trūkumu; kā Peru apmeklējuma laikā viņš sevišķi daudz laika pavadīja ar Jēzu Vissvētākajā Sakramentā un meklēja patvērumu pie Marijas un Jāzepa; kā Brazīlijā viņš apbrīnoja raibo milzīgi lielo cilvēku daudzumu, kas tur dzīvo un kas ļauj cerēt uz labu ražu Dievam.

Pirms dažām dienām, atsaucoties uz Toruņas bīskapa ielūgumu, es biju Polijā; viena baznīca šajā vietā tika veltīta Sv.Hosemarijas godam un tajā tika uzstādītas mūsu Tēva relikvijas. Ir liels prieks redzēt, kā mūsu Dibinātāja dievbijība izplatās pa pasauli un neskaitāmās dvēselēs modina vēlēšanos kļūt svētiem ikdienišķajā dzīvē. Izsakiet pateicību par to kopā ar mani.

Lūdzieties par jūsu brāļiem, asociētiem, kurus es 5. septembrī Torreciudad svētnīcā ordinēšu par priesteriem. Turpiniet lūgties katru dienu, būdami cieši vienoti ar maniem nodomiem, par Pāvestu, par Bīskapiem un par priesteriem visā pasaulē.

Ar visu manu mīlestību jūs svētot,

Jūsu Tēvs,

+ Havjērs

Solingenā, 2010. gada 1.septembrī.

[1] Jņ 3, 16.

[2] Sal. Flp 2, 8.

[3] Benedikts XVI, Homīlija14.11.2008.

[4] Sv. Hosemarija, Kristus iet garām, Nr. 105.

[5] Sv. Andrejs no Krētas, Homīlija 10, sakarā ar Svētā Krusta pagodināšanu (PG 97, 1020).

[6] Sal. 1 Kor 1, 23.

[7] Sv. Hosemarija, Kristus iet garām, Nr. 168.

[8] Jņ 19, 26.

[9] Turpat, 27.

[10] Jānis Pāvils II, Uzruna vispārējās audiences laikā, 23.04.1997.

[11] Sv. Hosemarija, Kristus iet garām, Nr. 121.

[12] Benedikts XVI, Uzruna vispārējās audiences laikā, 30.08.2006.

[13] Sv. Hosemarija, Dieva draugi, Nr. 226.

[14] Sv. Hosemarija, Piezīmes no meditācijas, 15.04.1954.

[15] Benedikts XVI, Homīlija21.08.2005.

[16] Sv. Gregors Lielais, Sprediķi par Evaņģēlijiem 6,6 (PL 76,1098).