Prelāta vēstule (oktobris 2013)

“Es atzīstu vienu Kristību grēku piedošanai”- šo Ticības apliecības artikulu komentē Opus Dei prelāts savā šī mēneša vēstulē.

Pastorālās vēstules

Mani mīļie, lai Jēzus pasargā manas meitas un manus dēlus!

Iepriekšējās nedēļās, atsaucoties Pāvesta aicinājumam, daudzās vietās tika lūgts Dievs – tas bija neatlaidīgs sauciens uz Debesīm pēc miera pasaulē un cilvēku apziņā. Un man atausa atmiņā šautru lūgšana, ko 1952. gadā mūs aicināja lūgt svētais Hosemarija: Cor Iesu Sacratissimum, dona nobis pacem! Pēc gadiem viņš pievienoja et Misericors, lai mēs no Vissvētās un žēlsirdīgās Jēzus Sirds lūgtu mieru visai pasaulei: garīgu mieru, ko saņemam, kad mūsu dvēselē iemājo Dievs, kā arī cilvēcisku mieru cilvēku un tautu starpā, atsakoties no naida un vardarbības. Arī Jānis Pāvils II un Benedikts XVI lūdzās un aicināja lūgties par mieru pasaulē.

Kā sacīja Svētais Tēvs, kad viņš aicināja uz vispasaules gavēšanas un lūgšanas dienu, sauciens pēc miera sabiedrībā būs veltīgs, ja dvēseles necentīsies iegūt un saglabāt mieru ar Dievu, kas ir apņēmīgas cīņas pret grēkiem rezultāts. Laikā, kad mēs lūdzamies par karu, naida un ļaunuma izbeigšanu, man nāk prātā vārdi, ko svētais Hosemarija rakstīja savas priesterības pirmajos gados: “Noslēpums. Skaļi pasacīts noslēpums: pasaules krīzes ir svēto krīzes. Dievam ir vajadzīga saujiņa “savējo” katrā cilvēciskās darbības laukā. Bet pēc tam... “pax Christi in regno Christi”- “Kristus miers Kristus Valstībā.”[1]

Šīs vienmēr aktuālās pārdomas kļūst īpaši svarīgas Darba dibināšanas gadskārtas priekšvakarā. Tajā 1928. gada 2. oktobrī Dievs mūsu Kungs savā neizmērojamajā žēlastībā deva mūsu Tēvam redzēt, ka tā ir Viņa Griba – atgādināt visiem cilvēkiem, ka viņi ir aicināti uz svētumu. Un tajā pašā laikā Viņš viņa rokās – un viņa dvēselē un sirdī – ielika Opus Dei: profesionālā darba un ikdienišķās dzīves apstākļu svētdarīšanas ceļu, dāvājot viņam garu un apustuliskos līdzekļus, lai sasniegtu šo mērķi.

Kopš tā laika ir pagājuši astoņdesmit pieci gadi, un, pateicoties Debesu labvēlībai, Opus Dei pilda to misiju, ko Dievs bija vēlējies, - kalpo Baznīcai un cilvēkiem. Būsim vienmēr modri, lai paliktu uzticīgi šim skaidri iezīmētajam dievišķajam uzdevumam. “Mēs bez lielīšanās varam sacīt”, pirms daudziem gadiem rakstīja mūsu Dibinātājs, “ka ar Dieva Darbu dievišķie zemes ceļi ir atvērušies kā aicinājuma ceļi.”[2] Pacelsim pateicībā mūsu sirdis uz Vissvēto Trīsvienību un uz mūsu Māti Mariju, caur ko pasauli sasniedz visas Debesu dāvanas. Un tajā pašā laikā apdomāsim: Ko es vēl varu darīt, lai šī vēsts ietiecas dziļāk manis paša sirdī un cilvēku sirdīs? Vai nav tiesa, ka es varu lūgties vēl vairāk un upurēt vairāk upuru, strādāt ar lielāku veltīšanos un precizitāti, meklēt jaunas iespējas, kā tuvoties citiem cilvēkiem un viņiem kalpot?

Pēdējos mēnešos mēs esam apcerējuši vienas, svētas, katoliskas un apustuliskas Baznīcas noslēpumu. Bet Baznīca ir arī mūsu Māte, Svētā Māte Baznīca, jo viņas klēpī Svētais Gars mūs ir radījis jaunai Dieva bērnu dzīvei. Pati Baznīca kā laba un mīloša Māte pastāvīgi rūpējas par saviem bērniem, kamēr mēs sasniegsim vienību ticībā un Dieva Dēla atzīšanā, vīra briedumu, Kristus mūža pilnības mēru.[3]

Taču – un tā ir sāpe, kas mūs apbēdina, – ir cilvēki, pat starp katoļiem, kas par Baznīcu runā nievājoši un pieraksta tai grēkus un kļūdas, ko pieļaujam mēs, viņas bērni, ar savu izturēšanos, jo neraugoties uz saņemto cieņu, mēs turpinām būt nabaga vīrieši un sievietes, kam piemīt tieksme uz grēku. Pavisam savādāks uzstādījums bija Baznīcas tēviem un miljoniem svēto dvēseļu, kuras Baznīca ir aizvadījusi līdz Debesīm. Svētais Augustīns, piemēram, aicināja: “Mīlēsim Kungu, mūsu Dievu; mīlēsim Viņa Baznīcu. Dievu - kā Tēvu, Baznīcu - kā Māti.”[4] Un svētais Cipriāns divus gadsimtus pirms tam paziņoja kategoriski: “Dievs nevienam nevar būt par Tēvu, ja par Māti tam nav Baznīca.”[5]

Nesen pāvests Francisks no jauna norādīja uz šo mūsu ticības patiesību. “Ticība ir dāvana, Dieva dāvana, kas mums ir dota Baznīcā un caur Baznīcu. Un Baznīca mums dāvā ticības dzīvi Kristībā: tas ir brīdis, kurā tā mums dāvā piedzimšanu par Dieva bērniem.”[6] Diena, kurā mēs caur Kristības ūdeni Vissvētās Trīsvienības vārdā un spēkā tikām atjaunoti, ir īpaši svarīga diena mūsu zemes dzīvē. Pajautāsim sev kopā ar Svēto Tēvu: “Kā es redzu Baznīcu? Ja esmu pateicīgs saviem vecākiem, jo viņi ir dāvājuši man dzīvību, vai esmu pateicīgs arī Baznīcai, jo tā ir dzemdinājusi mani ticībā caur Kristību?”[7] Mēs, kas esam Opus Dei, pateicoties Dievam un svētajam Hosemarijam, šo realitāti pilnībā apzināmies un tādēļ esam ļoti pateicīgi. Jo Darbs - kā Pāvils VI savulaik pašrocīgi rakstīja vēstulē mūsu Tēvam dienā, kas līdzīga šodienai,- ir radies mūsu laikā “kā spēcīga Baznīcas mūžīgās jaunības izpausme.”[8] Vienoti ar mūsu svēto Dibinātāju un daudziem Darba ticīgajiem, kas jau ir Debesīs, sauksim: Svētīgs ir tas, kurš no visas sirds saka: “Es mīlu savu Māti, svēto Baznīcu!”[9]

Turpināsim mūsu pārdomas par Credo un saistībā ar to, par ko es nupat rakstīju, šodien pievērsīsimies sekojošam ticības artikulam: es atzīstu vienu Kristību grēku piedošanai.[10] Tā nav nejaušība, ka šis artikuls atrodas Credo beigās. “Apustuļu simbols ticību grēku piedošanai vienlaikus saista gan ar ticību Svētajam Garam, gan ar ticību Baznīcai un svēto sadraudzībai. Augšāmcēlies Kristus, nosūtīdams Svēto Garu apustuļiem, uzticēja viņiem savu dievišķo varu piedot grēkus: "Saņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie ir piedoti; kam aizturēsiet, tiem tie ir aizturēti." ( Jņ 20, 22-23)”[11]

Baznīca līdzekļus, kurus Kristus ieviesa mūsu svētdarīšanai, glabā visā to pilnībā. Viņa zemes dzīves laikā mūsu Kunga vārdi un darbi bija piepildīti ar svētdarošu saturu, tādēļ mums nešķiet pārsteidzoši, bet gluži pretēji – mums liekas dabiski, ka ļaužu pūļi nāca pie Jēzus, lai Viņu dzirdētu un lai Viņam pieskartos, jo spēks izgāja no Viņa; un Viņš visus izdziedināja.[12] Šie vārdi un darbības bija priekšvēstneši Lieldienu noslēpuma iedarbīgajam spēkam, ar ko Viņš galīgi tika uzvarējis velnu, grēku un nāvi un sagatavoja to, ko Viņš gribēja nodot Baznīcai, kolīdz viss bija piepildījies. “Kristus dzīves noslēpumi ir pamats tam, ko Viņš turpmāk caur savas Baznīcas kalpotājiem piešķirs sakramentos, jo ‘kas [..] bijis redzams mūsu Pestītājā, tas pārgājis sakramentos’.”[13]

Sakramenti piešķir tiem raksturīgās žēlastības. “Kas ir sakramenti”, mūsu Tēvs rakstīja 1967. gadā, “ja ne dievišķā Vārda iemiesošanās pēdas, tā veida skaidra izpausme, ko Dievs (neviens cits to izdarīt nevarēja) tika izvēlējis un noteicis, lai mūs svētdarītu un vestu uz Debesīm, sajūtami instrumenti, ko Kungs izmanto, lai reālā veidā piešķirtu mums žēlastības atbilstoši tai nozīmei, kāda piemīt katram no tiem?”[14]

Cik pateicīgiem mums jābūt Svētajai Mātei Baznīcai par to, ka tā uzticībā Jēzum Kristum šos dārgumus ir priekš mums saglabājusi un mums piešķir! Mūsu uzdevums ir tos sargāt un aizstāvēt, lai tie paliktu neskarti. Īpašā veidā pateiksimies par Kristību, kas mūs ir ievedusi lielajā Dieva bērnu ģimenē. Saņemt to cik vien agri iespējams ir ārkārtīgi svarīgi, jo šis sakraments (vai vismaz nešaubīga vēlēšanās to saņemt) ir nepieciešams, lai iegūtu pestīšanu: ja kas neatdzimst no ūdens un Svētā Gara, tas nevar ieiet debesu valstībā[15], sacīja Jēzus Nikodēmam. Protams, kā māca Baznīcas doktrīna, Svētais Gars var darboties arī ārpus redzamām Baznīcas robežām un Viņš to arī dara. Taču pats Dievs ir iedibinājis Kristību kā parasto ceļu, caur ko mēs kļūstam par Baznīcas locekļiem un līdz ar to kļūstam līdzdalīgi Kristus Nāves un Augšāmcelšanās noslēpumā, caur ko mēs tiekam izglābti; tāpēc “prakse kristīt mazus bērnus ir Baznīcas tradīcija jau kopš vissenākajiem laikiem.”[16] Katoliskās Baznīcas katehismā mēs lasām arī: “Pestīšanas žēlastība kā nepelnīta dāvana īpaši izpaužas bērnu kristīšanā. Ja Baznīca un vecāki neļautu bērniem saņemt Kristību tūlīt pēc viņu dzimšanas, tad tie atņemtu viņiem nepārvērtējamo žēlastību kļūt par Dieva bērniem.”[17] Un seko slēdziens: “Kristiešiem, kuriem ir bērni, jāapzinās, ka šī pieeja atbilst arī viņu lomai kā Dieva uzticētās dzīvības uzturētājiem.”[18]

Kristība ne vien piedod grēkus un ielej svētdarošo žēlastību, bet tā ir arī durvis uz citiem sakramentiem. Tādējādi tā dod iespēju kristiešiem kļūt aizvien līdzīgākiem Kristum, līdz tie pilnībā identificētos ar Viņu. Visos kristītajos - gan bērnos, gan pieaugušajos – pēc Kristības vajadzētu pieaugt ticībai, cerībai un mīlestībai; un tas notiek Baznīcā, kura, kā jau tika minēts, glabā pestīšanas līdzekļus. Tā izteicās Pāvests kādā no savām katehēzēm pagājušā mēnesī. “Māte”, sacīja Pāvests, “neaprobežojas tikai ar dzīvības dāvāšanu bērnam, bet ar lielu gādību palīdz saviem bērniem augt, dod viņiem pienu, baro viņus, māca viņiem dzīves ceļu, pavada vienmēr ar savu uzmanību, ar savu pieķeršanos, ar savu mīlestību, arī kad viņi ir lieli. Tāpēc viņa zina arī, kā palabot, kā piedot, kā saprast viņus, zina, kā būt līdzās ciešanās un slimībā...”[19] Tādā pašā veidā Baznīca izturas pret saviem bērniem, kas no jauna dzimuši ar Kristības palīdzību: “Tā pavada mūsu izaugsmi ar Dieva Vārda tālāknodošanu (..) un ar sakramentu sniegšanu. Tā baro mūs ar Euharistiju, tā dāvā mums Dieva piedošanu caur Grēksūdzes sakramentu, tā stiprina mūs slimības laikā ar Slimnieku sakramentu. Baznīca mūs pavada visā mūsu ticības dzīvē, visā mūsu kristīgajā dzīvē.”[20]

Cik liela ir mūsu Dieva Tēva žēlsirdība! Tā kā Viņš zina, ka mēs esam vāji un, neskatoties uz mūsu labo gribu, aizvien atkal krītam grēkos un kļūdāmies, Viņš savai Līgavai ir uzticējis Piedošanas sakramentu “visu savas Baznīcas locekļu, kas grēkojuši, labā, vispirms to labā, kuri pēc Kristības ir krituši smagā grēkā un tā ir zaudējuši Kristības žēlastību, kā arī kaitējuši Baznīcas vienotībai.”[21] Šis sakraments dāvā piedošanu arī par ikdienišķiem grēkiem un kļūdām, tas piešķir jaunus spēkus iekšējai cīņai un, Baznīcas tēvu vārdiem runājot, ir "otrais [pestīšanas] plosts pēc zaudētās žēlastības plosta nogrimšanas."[22]

Es labi atceros svētā Hosemarijas lielo mīlestību uz Izlīgšanas sakramentu, ko viņš labprāt sauca par prieka sakramentu. Viņš aizvien mudināja saņemt to bieži un iedrošināja uz pastāvīgu grēksūdzes apustulātu. Šobrīd es aprobežošos ar to, ka citēšu viņa sacītos vārdus kādā no katehizācijas tikšanās reizēm, kurā piedalījās daudz cilvēku.

Uz grēksūdzi, uz grēksūdzi, uz grēksūdzi! Kristus savu žēlsirdību uz radībām ir izlējis pārpārēm. Lietas nevirzās labi tāpēc, ka mēs neejam pie Viņa, lai mazgātos, lai attīrītos un lai iedegtos. Daudz mazgājaties, daudz sportojat... Lieliski, brīnišķīgi! Un kā ir ar dvēseles sportu? Un ar tās mazgāšanu dušā, kas mūs atjauno, attīra un iekvēlina? Kāpēc mēs neejam saņemt šo Dieva žēlastību? Ejiet pie Izlīgšanas sakramenta un pie Svētās Komūnijas! Ejiet, ejiet! Bet nesaņemiet Komūniju, ja neesiet pārliecināti, ka jūsu dvēsele ir tīra.”[23]

Citā reizē viņš uzstāja: “Mani bērni, vediet uz Grēksūdzi savus draugus, radiniekus, cilvēkus, kurus jūs mīlat. Un lai viņi nebaidās. Ja kaut kas ir jānogriež, tas tiks nogriezts. Pasakiet viņiem, ka nepietiks tikai vienu vienīgu reizi aiziet uz Grēksūdzi, ka viņiem jāiet daudz reižu, bieži; tāpat kā zināmos gados vai slimības gadījumā cilvēki neiet pie ārsta tikai vienu reizi, bet gan biežāk, un tur tiek mērīts asinsspiediens un ņemtas analīzes. Tātad to pašu, to pašu arī ar dvēseli (..). Kungs gaida uz daudziem, lai viņi labi nomazgātos Izlīgšanas sakramentā! Un Viņš ir sagatavojis viņiem lielu banketu, kāzu mielastu, Euharistiju; gredzenu vienotībai, uzticībai un draudzībai uz visiem laikiem. Lai viņi iet uz Grēksūdzi! (..) Lai daudz ļaužu tuvojas Dieva piedošanai!”[24]

6. oktobrī mēs svinam Hosemarijas Eskrivas kanonizācijas gadadienu. Tajā dienā Baznīcā un pasaulē ar jaunu spēku atskanēja aicinājums uz svētumu ikdienišķajā dzīvē. Tādējādi mums ir lieliska iespēja to atkal atgādināt daudziem cilvēkiem un uzaicināt viņus tuvoties dievišķās žēlastības sakramentam. 26. oktobrī arī ir gadadiena Darba veltīšanai Vissvētajai un žēlsirdīgajai Jēzus Sirdij, ko mūsu Tēvs izdarīja šajā datumā 1952. gadā un vēlējās, lai tā tiktu atjaunota katru gadu Kristus Karaļa svētkos.

Es nu beigšu. Paliksim cieši vienoti ar Pāvesta nodomiem, ik dienas lūgsimies par visu, ko viņš nes savā sirdī, un arī par viņa līdzstrādniekiem Baznīcas vadībā; lūgsimies par sirdsapziņas mieru un par mieru visā pasaulē. Paliksim tajā cieši vienoti, lūgsimies visi ar jo lielāku spēku ik dienas; nedrīkst paiet ne diena, ka mēs intensīvi nelūgtos par mieru.

Ar visu manu mīlestību jūs svētot,

Jūsu Tēvs,

+ Havjērs

Romā, 2013. gada 1. oktobrī.

© Prælatura Sanctæ Crucis et Operis Dei (Izplatīšana arī izvilkumu veidā atļauta tikai ar autortiesību īpašnieka piekrišanu.) ------------

[1] Sv. Hosemarija, Ceļš, Nr. 301.

[2] Sv. Hosemarija, Vēstule 15.08.1953, Nr. 12.

[3] Ef 4, 13.

[4] Sv. Augustīns, Enarratio in Psalmos 88, 2, 14 (PL 37, 1140).

[5] Sv. Cipriāns no Kartāgas, De Ecclesiae catholicae unitate, 6 (PL 4, 519).

[6] Pāvests Francisks, Uzruna vispārējās audiences laikā , 11.09.2013.

[7] Turpat.

[8] Pāvils VI, Rokrakstā rakstīta vēstule sv. Hosemarijam, 01.10.1964.

[9] Sv. Hosemarija, Ceļš, Nr. 518.

[10] Romas misāle, Nīkajas-Konstantinopoles ticības apliecība.

[11] Katoliskās Baznīcas katehisms, Nr. 976.

[12] Lk 6, 19.

[13] Katoliskās Baznīcas katehisms, Nr. 1115. Sal. Sv. Leons Lielais, Sermo 74, 2 (PL 54, 398).

[14] Sv. Hosemarija, Vēstule 19.03.1967, Nr. 74.

[15] 3, 5.

[16] Katoliskās Baznīcas katehisms, Nr. 1252.

[17] Turpat, Nr. 1250. Sal. KTK 867. kanons.

[18] Turpat, Nr. 1251.

[19] Pāvests Francisks, Uzruna vispārējās audiences laikā, 11.09.2013.

[20] Turpat.

[21] Katoliskās Baznīcas katehisms, Nr. 1446.

[22] Turpat, citēts pēc Tridentas koncila un Tertuliāna.

[23] Sv. Hosemarija, Piezīmes no tērzēšanas, 02.07.1974.

[24] Sv. Hosemarija, Piezīmes no tērzēšanas, 06.07.1974.