Prelāta vēstule (novembris 2013)

Prelāts komentē pēdējos divus Ticības apliecības artikulus: “Es ticu uz mirušo augšāmcelšanos un uz mūžīgo dzīvi”.

Pastorālās vēstules

Mani dārgie bērni, lai Jēzus pasargā manas meitas un manus dēlus!

Pēc dažām nedēļām beigsies Ticības gads. Svētais Tēvs to noslēgs 24. novembrī, Kristus Karaļa svētkos. Šajā sakarā es aicinu jūs pārlasīt šos vārdus, ko mūsu Tēvs rakstīja kādā no savām homīlijām: “ Kad izsakām Credo , mēs apliecinām savu ticību Dievam, visvarenajam Tēvam, Viņa Dēlam Jēzum Kristum, kas ir miris un augšāmcēlies, Svētajam Garam, Kungam un Dzīvinātājam. Mēs apliecinām, ka Baznīca – viena, svēta, katoliska un apustuliska – ir Kristus Miesa, Svētā Gara iedvesta. Mēs priecājamies par grēku piedošanu un nākamās Augšāmcelšanās cerību. Bet vai šīs patiesības ietiecas mūsu sirds pašos dziļumos vai tikai paliek uz mūsu lūpām? ”[1]

Visu Svēto diena, ko mēs svinam šodien, un visu ticīgo mirušo piemiņas diena, kas būs rīt, aicina mūs atcerēties par mūsu mūžīgo mērķi. Šie liturģiskie svētki atspoguļo pēdējos Ticības apliecības artikulus. “Kristiešu ticības apliecinājuma – uz Dievu Tēvu, Dēlu un Svēto Garu, kā arī uz Viņa radošo, pestīšanu nesošo un svētdarošo darbību – kulminācija ir mirušo augšāmcelšanās laiku beigās un mūžīgās dzīves pasludināšana.”[2]

Dažos vārdos Ticības apliecinājums apkopo pēdējās lietas – tiklab individuālā, kā arī kolektīvā līmenī -, tātad to, kas laiku beigās sagaida katru cilvēku un visu universu. Pat cilvēka prāts spēj apjaust to, ka pēc zemes dzīves jābūt kādai viņsaulei , kurā visā pilnībā valdīs taisnīgums, kas šeit lejā tik bieži tiek smagi piesmiets. Taču tikai dievišķās Atklāsmes gaismā un it īpaši, pateicoties skaidrībai, kas nākusi caur Kristus Iemiesošanos, Nāvi un Augšāmcelšanos, šīs patiesības iegūst skaidras aprises, kaut arī tās, protams, turpina palikt apslēptas zem noslēpuma plīvura.

Pateicoties Kristus mācībai, beidzamās realitātes zaudē savu drūmo un fatālo nozīmi, no kā vēstures gaitā ir baidījušies un baidās tik daudzi cilvēki. Miesas nāve ir acīmredzama realitāte ikvienam, taču Kristū tā iegūst jaunu jēgu. Tā vairs nav vienīgi mūsu kā radību fiziskā ķermeņa materiālās dabas konsekvence, kuram dabiski ir tendence uz sadalīšanos, un tā vairs nav arī vienīgi sods par grēkiem, kā tika atklāts jau Vecajā Derībā. Apustulis Pāvils raksta: Jo Kristus ir mana dzīve, bet nāve ieguvums . Un citā vietā turpina: Tie ir patiesi vārdi: Ja mēs kopā ar Viņu miruši, tad mēs kopā ar Viņu dzīvosim .[3] “Kristīgā nāvē būtiski jauns ir, lūk, kas: Kristībā kristietis sakramentālā veidā ir jau "miris kopā ar Kristu", lai dzīvotu jaunu dzīvi; un ja mēs mirstam Kristus žēlastībā, tad fiziskajā nāvē piepildās šī "nāve kopā ar Kristu" un tādā veidā tajā noslēdzas mūsu uzņemšana Viņa atpestījošajā aktā.”[4]

Baznīca ir mūsu Māte pastāvīgi, ik brīdi. Kristības ūdeņos Viņa mūs ir dzemdinājusi jaunai dzīvei Kristū un tajā pašā laikā apsolījusi nemirstību nākotnē; pēc tam caur citiem sakramentiem, it īpaši Grēksūdzi un Euharistiju, rūpējas par to, lai šis “būt” un “iet” ar Kristu mūsu dvēselēs attīstītos. Vēlāk, kad atnāks smaga slimība, vai beigās nāves brīdī, viņa no jauna noliecas pār savām meitām un dēliem un stiprina viņus ar Slimnieku sakramentu un Svēto Komūniju kā ceļamaizi; viņa nodrošina mūs ar visu nepieciešamo, lai šajā pēdējā ceļojumā, kas ar Dieva žēlastību beigsies mūsu Debesu Tēva rokās, mēs dotos pilni cerības, miera un prieka. Tas izskaidro to, ka svētais Hosemarija, līdzīgi daudziem svētajiem pirms un pēc viņa, runājot par kristiešu nāvi, tika rakstījis skaidri un optimistiski: “ Nebaidies no nāves! Sākot ar šo dienu, pieņem to pilnīgā paļāvībā uz Dievu – kad vien Viņš gribēs, kā un kur vien Viņš gribēs. Nešaubies, tā atnāks tādā stundā, tādā vietā un tādā veidā, kā būs labāk... Tava Dieva Tēva sūtīta. Esi sveicināta, mūsu māsa – nāve !”[5]

Es domās kavējos pie tiem daudzajiem cilvēkiem - vīriešiem un sievietēm no Opus Dei, viņu radiniekiem, draugiem un līdzstrādniekiem, kas šajos mirkļos savu dvēseli atdod Dievam. Es lūdzu priekš visiem svētas pāriešanas žēlastību, lai tā būtu miera un iekšējas vienotības ar Kristu piepildīta. “ Augšāmcēlies Kristus ir cerība, kas nekad nebeidzas, kas nekad nepieviļ (sal. Rom 5, 5). Cik bieži mūsu dzīvē mūsu cerības sašķobās, cik bieži ilgas, ko nesam savās sirdīs, nepiepildās! Tā cerība, kas ir mums kā kristiešiem, ir patiesa, stipra un droša uz šīs zemes, uz kurieni Dievs mūs ir aicinājis, lai mēs ietu savu ceļu, un tā ir atvērta uz mūžību, jo tā balstās uz Dievu, kas ir uzticīgs vienmēr .”[6]

Šajā mēnesī, kas ir veltīts mirušo dvēselēm, es aicinu jūs no jauna pārlasīt no Katoliskās Baznīcas katehisma tās sadaļas, kas runā par pēdējām lietām. Tas sniegs jums pamatu cerībai un pārdabiskam optimismam un rosinās jūs katru dienu no jauna uz garīgo cīņu. Arī kapsētu apmeklējumi, kas ir dievbijīga tradīcija daudzviet šajās dienās, var būt iespēja, lai tie, ar kuriem mēs veicam apustulisko darbu, apcerētu mūžīgās patiesības, lai aizvien vairāk meklētu mūsu Dievu, kurš mūs pavada un aicina mūs kā maigi mīlošs Tēvs.

Līdz ar nāvi beidzas laiks, lai darītu labus darbus un Dieva priekšā iemantotu nopelnus, un tūlīt seko katras dvēseles personīgā tiesa. Tā ir daļa no Baznīcas ticības, kas apliecina: “Nāves brīdī ikviens cilvēks savā nemirstīgajā dvēselē saņem mūžīgu algu. Tas notiek atsevišķajā tiesā, kuras būtība ir cilvēka dzīvi attiecināt uz Kristu un pielīdzināt Viņam: vai nu caur šķīstīšanu, vai caur tūlītēju ieiešanu debesu svētlaimē, vai arī caur tūlītēju pazudināšanu uz mūžiem.”[7]

Galvenais, par ko šī tiesa tiks spriesta, ir mīlestība uz Dievu un uz tuvāko, kas ir izpaudusies uzticīgā baušļu un stāvoklim atbilstošo pienākumu pildīšanā. Mūsdienās daudzi cilvēki izvairās domāt par šo realitāti, it kā viņiem būtu iespējams apiet Dieva taisnīgo tiesu, kas tomēr vienmēr ir arī Viņa žēlsirdības piepildīta. Svētais Hosemarija vienmēr teica, ka Dieva bērni “ nedrīkst baidīties no dzīves un nedrīkst baidīties no nāves ”. Ja mūsu ticība ir dziļi iesakņojusies, ja mēs nožēlas pilni nākam pie Kunga Gandarīšanas sakramentā, kad mēs Viņu esam apvainojuši, vai lai attīrītos no mūsu nepilnībām, ja mēs bieži pieņemam Kristus Miesu Euharistijā, mums nebūs iemesla bailēm no šī brīža. Apcerēsim, ko pirms daudziem gadiem rakstīja mūsu Tēvs: “ Man jāsmejas, kad jūs runājat par “norēķinu”, kuru Dieva Dēls prasīs no jums. Jums Viņš būs vienkārši Jēzus, nevis bargs un nežēlīgs soģis.” Šajos vārdos, kuru autors ir kāds bīskaps, daudzi raduši mierinājumu. Lai tie pārbaudījumos mierina arī tevi .”[8]

Turklāt – un tas lai mūs piepilda ar vēl lielāku prieku – Baznīca savus bērnus nepamet arī pēc nāves, bet gan kā laba māte katrā Svētajā Misē aizlūdz par visu ticīgo mirušo dvēselēm, lai tās tiktu uzņemtas Debesu godībā. It īpaši novembra mēnesī Baznīca rūpējas par intensīvāku aizlūgšanu par mirušo dvēselēm. Opus Dei, šajā Baznīcas ‘mazajā daļiņā’ mēs atsaucamies šai vēlmei un mīlestībā un pateicībā izpildām svētā Hosemarijas ieteikumus šīm nedēļām, dāsni upurējot svēto Mises Upuri un Komūniju par Opus Dei mirušajiem, par mūsu piederīgajiem un līdzstrādniekiem, un par visām dvēselēm šķīstītavā. Redziet, kā pēdējo lietu apcere nav vis skumjš pasākums, bet gan pārdabiska prieka avots? Uzticības pilni mēs sagaidām pēdējo Dieva aicinājumu un pasaules beigu piepildījumu pēdējā dienā, kad Kristus atnāks eņģeļu pavadījumā, lai pārņemtu valdījumā Savu karaļvalsti. Tad augšāmcelsies visi cilvēki, kas jelkad ir dzīvojuši uz zemes, no pirmā līdz pēdējam.

Katoliskās Baznīcas katehisms apliecina: “Ticība, ka mirušie augšāmcelsies, jau no pašiem pirmsākumiem bija kristīgās ticības būtisks elements.”[9] Tāpēc tas jau no pašiem pirmsākumiem sastapās arī ar neizpratni un pretestību. “Vispārēji tiek atzīts, ka pēc nāves cilvēka dzīve turpinās garīgajā veidā. Bet kā lai tic, ka šis tik acīmredzami mirstīgais ķermenis varētu augšāmcelties mūžīgajai dzīvei?”[10] Un patiesi tas ir tas, kas notiks laiku beigās caur Dieva visvarenību, kā to apliecina Atanāzija Ticības simbols: “Visi cilvēki celsies augšā ar savu miesu un sniegs norēķinu par saviem darbiem. Un tie, kas darījuši labu, ieies mūžīgajā dzīvē, bet ļaunu darījušie – mūžīgajā ugunī.”[11]

Dieva, mūsu Tēva, mīlestības pilnais visžēlīgums dara brīnumus. Viņš mūs ir radījis kā būtnes, kas veidotas no dvēseles un miesas, no gara un matērijas, un Viņa plāns ir, lai mēs pie Viņa atgrieztos tā, lai nākamajā dzīvē varētu mūžīgi priecāties par viņa labumu, Viņa skaistumu un Viņa gudrību. Viena radība saskaņā ar Dieva īpašo, vienreizējo plānu pirms mums ir iegājusi slavas pilnajā augšāmcelšanās godībā: Vissvētākā Jaunava Marija, Jēzus Māte un mūsu Māte, ar miesu un dvēseli ir uzņemta Debesu godībā. Tas ir vēl viens iemesls cerībai un uzticības pilnam optimismam!

Aizvien paturēsim prātā šos Dieva apsolījumus, kas nepieviļ nekad, it īpaši sāpju, noguruma un ciešanu brīžos... Lūk, kā svētais Hosemarija izteicās, kādā no tikšanās reizēm runājot par pēdējām lietām: “ Kungs, es ticu, ka es augšāmcelšos, es ticu, ka mana miesa atkal savienosies ar manu dvēseli, lai uz mūžiem valdītu ar Tevi – pateicoties Taviem bezgalīgajiem nopelniem, Tavas Mātes aizbildniecībai un tās mīlestības dēļ, ko Tu man esi izrādījis .”[12] Es negribētu, lai jūs šo vēstuli kaut vismazākā mērā uzlūkotu kā pesimistisku; gluži pretēji, tā mums atgādina, ka mūs sagaida Dieva apskāvieni, ja mēs esam Viņam uzticīgi.

Pēc mirušo augšāmcelšanās nāks Pastarā tiesa. Nemainīsies nekas no tā, kas jau tika nospriests personīgajā tiesā, bet tad “Mēs uzzināsim visa radīšanas darba un visas pestīšanas norises galīgo jēgu, mēs sapratīsim apbrīnojamos ceļus, pa kuriem Dieva apredzība visu ir vadījusi uz galamērķi. Pēdējā tiesā atklāsies, ka Dieva taisnība triumfēs pār visām Viņa radību izdarītajām netaisnībām un ka Viņa mīlestība ir stiprāka par nāvi.”[13]

Protams, neviens nezina, kad un kā notiks šis pēdējais vēstures notikums, nedz arī, kā notiks materiālās pasaules atjaunošana, kas to pavadīs; tas ir tas, ko Dievs glabā apslēptu savā apredzībā. Tas, kas jādara mums, ir būt nomodā, jo Kungs ir vēstījis ne reizi vien: Jūs nezināt ne dienu, ne stundu ![14]

Vienā no savām katehēzēm par Ticības apliecību pāvests Francisks pārliecina, ka “ pārdomas par Pastaro tiesu nekad nedrīkst sēt mūsos bailes, drīzāk tām jāmudina mūs labāk dzīvot pašreizējo dzīvi. Ar žēlsirdību un pacietību Dievs dāvā mums šo laiku, lai mēs ik dienas mācītos pazīt Viņu nabagajos un mazajos, lai mēs būtu neatlaidīgi labajā un būtu modri lūgšanā un mīlestībā .”[15] Meditācija par mūžīgajām patiesībām mūsos kļūs pārdabiskāka caur svētām Dieva bailēm - Svētā Gara dāvanu, kas, kā skaidroja svētais Hosemarija, mudina mūs ienīst grēku visās tā formās, jo tas ir vienīgais šķērslis, kas mūs var attālināt no Dieva - mūsu Tēva žēlsirdīgajiem plāniem.

Manas meitas un mani dēli, apcerēsim dziļi šīs pēdējās patiesības. Tā mūsu cerība pieaugs, mēs būsim optimisma pilni grūtību priekšā un mēs atkal un atkal no jauna celsimies no mūsu mazajiem vai ne tik mazajiem kritieniem, jo Dievs nekad mums neliedz savu žēlastību. Un vienmēr paturēsim prātā mūžīgo svētlaimi, ko Kristus mums ir apsolījis, ja būsim uzticīgi. “Šī pilnības dzīve ar Vissvēto Trīsvienību, šī dzīves un mīlestības dziļā kopība ar Viņu, ar Jaunavu Mariju, eņģeļiem un visiem svētlaimīgajiem tiek saukta par "debesīm". Debesis ir cilvēka visdziļāko ilgu galamērķis un piepildījums, augstākās un galējās laimes stāvoklis.”[16]

Paradīze... ‘Ko acs nav redzējusi, ne auss dzirdējusi, ne kas cilvēka sirdī nācis, to Dievs sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.’ Vai šī apustuļa Pāvila atklāsme neiedvesmo tevi cīnīties ?”[17] Es uzdrīkstos piebilst: Vai Tu bieži domā par Debesīm? Vai esi cerības pilns cilvēks, jo Dievs tevi bezgalīgi mīl? Pacelsim sirdi pretī Vissvētajai Trīsvienībai, kas nekad nepārstāj un nekad nepārstās mūs pavadīt mūsu ceļā.

Jūs jau zināt, ka Svētais Tēvs 18. oktobrī pieņēma mani audiencē. Cik labi ir būt kopā ar Pāvestu! Viņš pauda savu mīlestību un pateicību Prelatūrai par apustulisko darbu, ko tā veic visā pasaulē. Tas ir vēl viens iemesls, manas meitas un mani dēli, lai mēs neatslābtu mūsu lūgšanās par viņu, viņa nodomiem un viņa līdzstrādniekiem. Pirms dažām dienām kādā no Svētās Mises lasījumiem mēs lasījām, kā Ārons un Hūrs no rīta līdz vakaram balstīja Mozus rokas, lai Izraēļa vadonis nepagurdams varētu iestāties par savu tautu.[18] Tas ir mūsu uzdevums, visu kristiešu pienākums atbalstīt ar mūsu lūgšanām un upuriem Romas Pāvestu viņa misijas izpildē, ko viņam ir uzticējis Jēzus Kristus un Baznīca.

22. novembrī būs kārtējā gadskārta notikumam, kad svētais Hosemarija Pireneju pārejas laikā 1937. gadā atrada Rialpas rozi. Tas notika nākošajā dienā pēc Marijas prezentēšanas templī svētkiem. Tāpēc mūsu Tēvs šo atradumu interpretēja kā Dieva gribas zīmi, ka viņam jāturpina viņa ceļš, lai varētu no jauna atsākt savu priestera kalpojumu vietās, kur reliģijas brīvība tiek ievērota. Mums tas ir vēl viens pamudinājums no Dievmātes, lai mēs biežāk vērstos pie viņas.

Turpiniet lūgties par maniem nodomiem. Šajās dienās lūdzieties īpaši par jūsu brāļiem, kas 9. novembrī tiks iesvētīti par diakoniem. Sagatavosimies Kristus Karaļa svētkiem ar cerību un optimismu, ko mūsu sirdīs ienes mūžīgo patiesību apcere. Un sakarā ar kārtējo gadskārtu pateiksimies Dievam 28. novembrī - datumā, kurā Pāvests piešķīra Opus Dei personālās prelatūras statusu.

Ar visu manu mīlestību jūs svētot,

Jūsu Tēvs,

+ Havjērs

Romā, 2013. gada 1. novembrī.

© Prælatura Sanctæ Crucis et Operis Dei (Izplatīšana arī izvilkumu veidā atļauta tikai ar autortiesību īpašnieka piekrišanu).

------------------------------

[1] Sv. Hosemarija, Kad garām iet Kristus , Nr. 129.

[2] Katoliskās Baznīcas katehisms , Nr. 988.

[3] Flp 1, 21 un 2 Tim 2, 11.

[4] Katoliskās Baznīcas katehisms , Nr. 1010.

[5] Sv. Hosemarija, Ceļš, Nr. 739.

[6] Pāvests Francisks, Uzruna vispārējās audiences laikā, 10.04.2013.

[7] Katoliskās Baznīcas katehisms , Nr. 1022.

[8] Sv. Hosemarija, Ceļš, Nr. 168.

[9] Katoliskās Baznīcas katehisms , Nr. 991.

[10] Turpat, Nr. 996.

[11] Quicúmque (Atanāzija ticības simbols) 38-39.

[12] Sv. Hosemarija, Piezīmes no meditācijas, 13.12.1948.

[13] Katoliskās Baznīcas katehisms , Nr. 1040.

[14] Mt 25, 13.

[15] Pāvests Francisks, Uzruna vispārējās audiences laikā, 24.04.2013.

[16] Katoliskās Baznīcas katehisms , Nr. 1024.

[17] Sv. Hosemarija, Ceļš, Nr. 751.

[18] Sal. Izc 17, 10-13.