Prelāta vēstule (maijs 2013)

Kunga debeskāpšana mums ir iespēja, lai pārdomātu to, cik lielā mērā mūsu konkrētā rīcība atbilst Dieva gribai, saka Opus Dei Prelāts. Šie un citi maija mēneša svētki ir viņa ikmēneša vēstules centrā.

2.07.2013

Mani dārgie bērni, lai Jēzus pasargā manas meitas un manus dēlus!

Maija mēnesis ir bagāts ar daudziem liturģiskiem svētkiem un Prelatūras gadskārtām. Tieksimies izdzīvot to Jaunavai Marijai - mūsu Mātei pie rokas, jo viņa mūs vienmēr ved pie sava Dēla un ar Viņu un caur Viņu – pie Svētā Gara un Dieva Tēva. Lūgsim, lai viņa iet mums cieši līdzās, lai izlūdz priekš mums bagātīgas žēlastības, lai mēs līdzīgi viņai būtu paklausīgi Patiesības Garam un tā kļūtu aizvien vairāk un vairāk līdzīgi viņas Dēlam Jēzum.

Nedēļās, kas pagājušas kopš Pāvesta Franciska ievēlēšanas, mēs esam novērojuši, kā daudzās dvēselēs ir modusies kvēla vēlēšanās pēc iekšējas atjaunošanās, jo daudzi cilvēki ir publiski izteikušies, ka viņi izjūt vajadzību pēc ilgāka laika no jauna pieņemt Gandarīšanas sakramentu vai turpmāk pieņemt to biežāk. Pateiksimies Dievam par šīm dāvanām, tiecoties, pirmām kārtām, lai katrs no mums pats tās labi izmantotu, kā arī cenšoties palīdzēt mūsu radiniekiem, draugiem, darba vai studiju biedriem ik dienas būt apņēmības pilniem – kādiem jābūt arī mums pašiem - dzīvot patiesi kristīgu dzīvi, kas ir saskaņā ar ticību, ko apliecinām.

Turpinot Credo artikulu skaidrojumu, es vēlētos tuvāk apcerēt Kunga Debeskāpšanas noslēpumu. Mēs patiesi ticam, ka Jēzus Kristus pēc augšāmcelšanās ir uzkāpis debesīs un sēž pie Dieva, visvarenā Tēva, labās rokas.[1] Šiem svētkiem, ko mēs svinam ceturtdien, 9. maijā ( vai svētdien, 12. maijā, kur šī svētku diena ir pārcelta), jārosina mūs apstāties un padomāt par to svētlaimīgo mērķi, uz ko mēs esam aicināti. Šī ir patiesība, kas mums atgādina vienlaikus gan par vēsturisku faktu, gan arī par pestīšanas notikumu. Kā vēsturisks fakts “Kristus debesīs aiziešana iezīmē Jēzus cilvēciskuma galīgu aiziešanu pie Dieva debesīs, no kurienes Viņš atgriezīsies. Šajā stāvoklī debesīs Viņa cilvēciskums ir apslēpts cilvēku acīm.”[2] Tagad Viņš ir klātesošs sakramentālā veidā Euharistijā; bet savā īstenajā būtībā Viņš atrodas tikai debesīs, no kurienes Viņš godībā un majestātiskumā atnāks laiku beigās, lai tiesātu dzīvos un mirušos.

Visdetalizētāk šo notikumu atstāsta evaņģēlists svētais Lūkass. Apustuļu darbu grāmatas sākumā viņš raksta, ka Kungs tiem arī pēc savām ciešanām, daudzos pierādījumos apliecināja, ka Viņš ir dzīvs, un, četrdesmit dienas parādīdamies, runāja par Dieva valstību.[3] Tāpat evaņģēlists stāsta, ka vienā no savām parādīšanās reizēm Kungs apustuļiem atvēra prātu, lai izprastu Rakstus. Un Viņš tiem sacīja: Jo tā rakstīts un tā Kristum vajadzēja ciest un trešajā dienā no miroņiem augšāmcelties. Un Viņa vārdā jāsludina grēku gandarīšana un grēku piedošana visām tautām, sākot ar Jeruzalemi. Bet jūs esat liecinieki par šo visu.[4]

Svētais Hosemarija bieži apcerēja šīs ainas ģimeņu tikšanās reizēs, kurās mēdza piedalīties daudz cilvēku. Kādā no reizēm viņš aicināja savus klausītājus domāt par Kungu pēc Viņa augšāmcelšanās, kad “Viņš ar saviem mācekļiem runāja par daudz ko un atbildēja uz visiem viņu jautājumiem. Šeit mēs kaut vai nedaudz imitējam šo ainu, jo jūs un es – mēs esam Kunga mācekļi un vēlamies dalīties savos iespaidos un pieredzē.”[5] Citā reizē viņš piebilda: “Viņš ar tiem runāja tā, kā mēs ar jums tagad runājam, tieši tā! Tā arī ir kontemplācija, apcere – saruna ar Dievu. Un kontemplācija un saruna ar Dievu modina mūsos rūpes par dvēselēm, alkas vest pie Kristus visus, kas ir no Viņa attālinājušies.”[6]

Taču atgriezīsimies pie Debeskāpšanas brīža, kad Jēzus tos izveda ārā līdz Betānijai, un savas rokas pacēlis, svētīja tos. Un notika, ka Viņš, svētījot tos, attālinājās no tiem un pacēlās debesīs.[7] Vienā no pēdējām audiencēm Pāvests Francisks apcerēja šo ticības noslēpumu un jautāja: “Kāda ir šī notikuma jēga? Kādas ir tā sekas attiecībā uz mūsu dzīvi? Ko nozīmē kontemplēt Jēzu, kurš sēž pie Tēva labās rokas?”[8]

Kristus kā Baznīcas Galva uzkāpa debesīs, lai mums tur sataisītu vietu, kā bija apsolījis.[9] “Viņš ir aizgājis pirms mums Tēva godības valstībā, lai mēs, Viņa Miesas locekļi, dzīvotu cerībā, ka reiz būsim kopā ar Viņu uz mūžiem.”[10] Taču, lai ieietu ar Kristu Viņa godībā, mums jāseko Viņa pēdās. Pāvests norāda uz to, ka savā ceļā uz Jeruzalemi, uz saviem pēdējiem Pashas svētkiem, kur Viņam vajadzēja piepildīt savu atpestīšanas upuri, “Jēzus jau redz mērķi – debesis, bet Viņš labi zina, ka ceļš, kas Viņu ved uz Tēva godību, iet caur Krustu, caur paklausību dievišķajam mīlestības plānam attiecībā uz cilvēci. (..) Un arī mums mūsu kristiešu dzīvē skaidri jāapzinās, ka, lai ieietu Dieva godībā, jābūt ik dienu uzticīgiem Viņa gribai, arī tad, ja tas prasa upurus, ja tas dažkārt prasa mainīt mūsu plānus.”[11] Nekad neaizmirsīsim, manas meitas un mani dēli, ka nav kristietības bez krusta un nav patiesas mīlestības bez upura. Un centīsimies saskaņot mūsu ikdienas dzīvi ar šo priekpilno realitāti, jo tieši tas nozīmē sekot Mācītāja pēdās, kurš ir ceļš, patiesība un dzīvība.[12]

Tāpēc Kristus debeskāpšanas lielie svētki aicina mūs izvērtēt, vai mūsu konkrētā rīcība atbilst Dieva gribai: bez vilcināšanās, bez piesaistīšanās savam “es”, ar ciešu apņemšanos ik dienas no jauna to meklēt, pieņemt un mīlēt ar visiem saviem spēkiem. “Kungs no mums neslēpj, ka šī Dieva gribai pakļautā paklausība pieprasa atteikšanos un ziedošanos, jo Mīlestība neprasa tiesības, bet grib kalpot. Kungs ir pirmais, kurš nostaigāja šo ceļu. Kā tu paklausīji, Jēzu? Usque ad mortem, mortem autem crucis (Flp 2, 8): līdz nāvei, līdz nāvei pie krusta. Ir jāiziet no sevis, jāsarežģī sava dzīve, tā jāpazaudē aiz mīlestības pret Dievu un dvēselēm.”[13]

Svētie Raksti stāsta, ka pēc Debeskāpšanas apustuļi lielā priekā atgriezās Jeruzalemē.

Un viņi vienmēr bija svētnīcā, godinādami un teikdami Dievu.[14] Dažas dienas iepriekš, kad Jēzus viņiem pateica, ka viņi Viņu vairs neredzēs, viņi bija noskumuši [15]; taču tagad tā vietā viņi ir prieka pilni. Ar ko izskaidrojama šī pārmaiņa? Tas tāpēc, ka viņi ar ticības acīm vēl pirms redzamās Svētā Gara nonākšanas saprot, ka “Jēzus, kaut arī viņu acīm neredzams, tomēr paliek vienmēr ar viņiem, nekad viņus neatstāj un atbalsta viņus Tēva godībā, vada viņus un aizbilst par viņiem.”[16]

Arī šodien mēs caur ticību zinām, ka Kristus ar žēlastības starpniecību turpina būt ar mums un mūsos, kopā ar Tēvu un Svēto Garu, un Svētajā Euharistijā. Viņš ir mūsu balsts un mūsu spēks, mūsu vecākais brālis, mūsu vistuvākais draugs, kurš mūs nekad nepametīs, it īpaši bēdu brīžos vai cīņas momentos. “Kā savā pirmajā vēstulē apliecina svētais apustulis Jānis: Jēzus Kristus ir mūsu aizstāvis pie Tēva. Cik jauki ir to dzirdēt! Ja kāds tiek saukts tiesas priekšā vai tiek iesaistīts tiesas prāvā, pirmā lieta, ko viņš dara, - meklē advokātu, lai tas viņu aizstāvētu. Mums ir kāds, kurš mūs aizstāv vienmēr, kurš mūs aizstāv pret sātana lamatām, kurš mūs aizstāv pret mums pašiem, pret mūsu grēkiem! (..) Nebaidīsimies iet pie Viņa un lūgt piedošanu, lūgt svētību, lūgt žēlsirdību!”[17]

Pārliecība par to, ka Skolotājs turpina būt mums līdzās mūsu gaitās, ir vēl viens apstāklis, kas izriet no debeskāpšanas fakta un piepilda mūs ar mieru un prieku. Ar šo mieru un prieku mums noteikti ir jādalās ar citiem, ar visiem cilvēkiem, kas ir mums visapkārt, ar kuriem tiekamies, bet it īpaši ar tiem, kuri, paši to varbūt nemaz neapzinādamies, cieš no tā, ka dzīvo tālu no Dieva. Svētais Hosemarija šo svētku sakarā uzsvēra: “Mūsu priekšā ir nozīmīgs uzdevums. Mēs nedrīkstam kļūt pasīvi, jo Kungs mums ir skaidri pateicis: ‘Strādājiet, kamēr Es pārnākšu’ (Lk 19, 13). Mēs nedrīkstam palikt ar sakrustotām rokām, gaidot Kunga atnākšanu, kad Viņš atgriezīsies, lai pilnībā valdītu pār savu Valstību. Izplatīt Dieva valstību nav tikai to Baznīcas locekļu oficiālais pienākums, kuri pārstāv Kristu, jo ir saņēmuši no Viņa ordinācijas sakramenta varu. ‘Vos autem estis corpus Christi (1 Kor 12, 27) – arī jūs esat Kristus Miesa,’ mums saka apustulis Pāvils, dodot šo konkrēto pavēli strādāt līdz galam.”[18]

Maija mēnesis, kas daudzās valstīs ir veltīts Jaunavai Marijai, Darbā vienmēr ir bijis īpaši apustulisks mēnesis. Mūsu Tēvs mums tika parādījis, kā mēs varam veikt svētceļojumu uz kādu no Marijas svētvietām vai Dievmātei veltītu baznīcu, ja iespējams, kopā ar kādu draugu vai kolēģi. Mēs visi varam apliecināt, ka, atgriežoties ikdienas gaitās – darbā, ģimenē -, mēs pievēršamies saviem pienākumiem ar jaunu iekšēju “lādiņu”, ko mums sagādā mūsu Debesu Māte, lai vadītu vai no jauna virzītu mūsu dzīvi pie sava Dēla Jēzus. Man nāk atmiņā mūsu Tēva pirmais svētceļojums uz Marijas svētvietu (Sonsoles Avilā, rīt ir tā kārtējā gadskārta) un arī neaizmirstamā novenna pie Gvadalupes Dievmātes 1970. gadā, kuras laikā viņš ar tik lielu ticību lūdzās par Baznīcu, par Pāvestu un par Opus Dei. Vēlos ieteikt jums šā gada maija svētceļojumu veikt ciešā vienotībā ar šiem mūsu Dibinātāja nodomiem, kas viņa sirdij ir tuvi arī debesīs.

Mēneša otrajā pusē, 19. maijā, mēs svinēsim Vasarsvētkus, bet pēc tiem nākošajā svētdienā – Vissvētās Trīsvienības svētkus. Šodien, tāpat kā apustuļu laikā un kā vienmēr Baznīcas dzīvē, tas ir Svētais Gars Mierinātājs, kas stiprina kristiešus un dāvā tiem spēku sludināt par Jēzu Kristu it visur. Apceriet meditācijā to, kas notika pēc pirmā mocekļa Stefana nāves. Bet tanī dienā – īsi un kodolīgi sacīts Apustuļu darbu grāmatā - notika liela Jeruzalemes baznīcas vajāšana; un visi, izņemot apustuļus, tika izklīdināti Jūdejas un Samarijas apvidos.[19] Šī vajāšana nekādā ziņā nekavēja Baznīcas augšanu, gluži pretēji – tā veicināja tās izplatīšanos aiz Jeruzalemes robežām. Baznīca laida saknes jaunās vietās un jaunos cilvēkos, pat tādos, kas nepiederēja pie Izraēļa tautas, tostarp samariešu vidū. Kaut kas līdzīgs notika ar svēto apustuli Pāvilu viņa apustuliskajos ceļojumos.

Apcerot šos notikumus, par kuriem mums atgādina Lieldienu laika lasījumi, būtu loģiski, ja mēs jautātu: Vai es liecinu par savu ticību Kristum? Vai es lūdzu, lai Dievs vairo manī šo dievišķo tikumu līdz ar cerību un mīlestību, it īpaši šajā Ticības gadā? Vai pārvaru ar noteiktību bailes no tā, ko citi cilvēki domās, kā arī citus šķēršļus, kas mani attur no apustuliskā darba? Vai manu drosmi palīdz vairot doma par to, ka augšāmcēlies Kungs atrodas man līdzās visās manās ikdienas gaitās? Vai bieži eju pie Tabernākula, lai lūgtu no Viņa vairāk godbijības manām attiecībām ar Viņu un Viņa Svēto Māti? Ieklausīsimies arī jautājumos, ko mums uzdod Pāvests Francisks: “Tu, un es, vai mēs godinām Kungu? Vai mēs vēršamies pie Dieva tikai lai lūgtu, lai pateiktos, vai ejam pie Viņa arī, lai Viņu pagodinātu un pielūgtu? (..) Pagodināt Dievu nozīmē atvēlēt Viņam vietu, kas Viņam pienākas. Pagodināt Kungu nozīmē apliecināt, ticēt – un ne tikai vārdos – , ka tikai Viņš patiesībā virza mūsu dzīvi.”[20]

Pagājušā mēnesī es biju neilgā braucienā uz Libānu; tāpat kā vienmēr es rēķinājos ar jūsu atbalstu, lai dāvātu jaunu impulsu Prelatūras ticīgo apustuliskajam darbam šajā manai sirdij tik tuvajā zemē, kas atrodas pašā Tuvo Austrumu viducī. Jūsu visu pavadīts es lūdzos pie mūsu mīļās Libānas Dievmātes Harisas svētvietā, it īpaši lūdzot mieru šim reģionam un arī visai pārējai pasaulei. Nepārstāsim vērsties pie Jaunavas Marijas visās Baznīcas un sabiedrības vajadzībās. Šādu attieksmi mums māca mūsu Māte Vissvētākās Jaunavas Marijas apmeklēšanas svētkos, kas būs mēneša pēdējā dienā: ik brīdi būt gataviem kalpot citiem cilvēkiem visdažādākajās situācijās kā Marija kalpoja savai radiniecei Elizabetei.

Stādiet mūsu Valdniecei priekšā manus nodomus: šajā lūgumā nav nekā egoistiska, jo tas ietver sevī arī jūsu ikdienas uzticību, kas ir priecīga, neatlaidīga un pilna tieksmes pēc personiskā svētuma un apustuliskās dedzības. Lūdziet Baznīcas Māti, lai viņa Vissvētajai Trīsvienībai izlūdz visai Baznīcai un tai mazajai Baznīcas daļiņai, kas ir Prelatūra, daudz priesteru, kas ir visā pilnībā uzticīgi savam kalpojumam. Īpaši lūdzieties par jaunajiem Darba priesteriem, kas tiks ordinēti 4. maijā, lai viņi atbilstoši mūsu Tēva vēlējumam būtu svēti, izglītoti, priecīgi un ar sportisku garu pārdabiskajā jomā.

Ar visu manu mīlestību Jūs svētot,

Jūsu Tēvs,

+ Havjērs

Romā, 2013. gada 1. maijā.

[1] Romas misāle, Nīkajas-Konstantinopoles ticības apliecinājums.

[2] Katoliskās Baznīcas katehisms, Nr.665.

[3] Apd 1, 3.

[4] Lk 24, 45-48.

[5] Sv. Hosemarija, Piezīmes no ģimeņu tikšanās, 29.10.1972.

[6] Sv. Hosemarija, Piezīmes no ģimeņu tikšanās, 03.11.1972.

[7] Lk 24, 50-51.

[8] Pāvests Francisks, Uzruna vispārējās audiences laikā, 17.04.2013.