Prelāta vēstule (janvāris 2011)

Atsaucoties uz Pāvesta vēstījumu Jaunajā gadā, Opus Dei Prelāts savā vēstulē runā par brīvību, kas ir nepieciešama, lai „mīlētu Dievu un Viņa dēļ – visus cilvēkus”.

30.01.2011

Mani dārgie bērni, lai Jēzus pasargā manas meitas un manus dēlus!

Kopš Ziemassvētku nakts tai sekojošo dienu gaitā liturģija atkal un atkal uz mūsu lūpām liek psalma vārdus: Dziediet Kungam jaunu dziesmu, dziediet Kungam visa zeme! Dziediet Kungam, teiciet Viņa vārdu, Viņa pestīšanu sludiniet no dienas dienā! Teiciet Viņa godu pagānu ļaudīm, visām tautām – Viņa brīnišķos darbus![1]

Šim nerimtīgajam aicinājumam priecāties ir saprotams iemesls: Dieva Dēla piedzimšana, kurš kļuva Cilvēks, nepārstājot būt Dievs, lai mēs iemantotu patieso brīvību. „Bet Dievs Tēvs, laikam piepildoties, sūtīja savu viendzimušo Dēlu, kurš caur Svēto Garu iemiesojās no mūžam Jaunavas Marijas, lai atjaunotu mieru un atpestītu cilvēku no grēka, adoptionem filiorum reciperemus (Gal 4, 5), lai mēs kļūtu Dieva bērni, kas ir spējīgi būt par Dieva iekšējās dzīves līdzdalībniekiem. Šādā veidā jaunajam cilvēkam, jaunajam Dieva bērnu atzaram (sal. Rom 6, 4-5) tiek dota spēja atbrīvot no haosa visu pasauli, visu atjaunojot Kristū (sal. Ef 1, 9-10), kurš visu ir izlīdzinājis ar Dievu (sal. Kol 1, 20).”[2]

Līdz ar neskaitāmiem citiem labumiem Pestītājs atnesa mums lielo brīvības dāvanu, lai mēs varētu kalpot Dievam aiz mīlestības, iekšēji Svētā Gara pamudināti, kas mūs ir darījis par „dēliem Dēlā.”[3] Caur mūsu iekļaušanos mistiskajā Kristus Miesā bailes, kas turēja mūs verdzībā, ir aizmestas tālu prom. Kā Sv. Pāvils atgādina: jūs, brāļi, esiet aicināti brīvībai (...). Šai brīvībai mūs ir atpestījis Kristus. Esiet pastāvīgi un neļaujiet atkal ievest sevi verdzības jūgā![4]

Komentējot vārdus no Evaņģēlija,Veritas liberabit vos [5], patiesība darīs jūs brīvus, svētais Hosemarija rakstīja: ”Kas ir tā patiesība, kas uzsāk un noslēdz brīvības ceļu visā mūsu dzīvē? Es jums to rezumēšu ar prieku un pārliecību, kas rodas no attiecībām, kas veidojas starp Dievu un Viņa radībām: ir zināms, ka mēs esam Dieva radīti, ka esam Svētās Trīsvienības īpaši mīlēti, ka esam visvarenā Tēva bērni. Es lūdzu mūsu Kungu, lai mēs spētu to apzināties, lai izbaudītu to no dienas dienā: tad mēs darbosimies kā brīvi cilvēki. Neaizmirstiet: tas, kurš nezin, ka ir Dieva bērns, nezin dziļāko patiesību par savu esību, un viņa rīcībā trūkst tās pašsavaldīšanās un pārliecības, kas piemīt tiem, kuri Kungu mīl pāri visam.”[6]Es pakavējos pie tik daudziem mūsu Tēva izteikumiem, jo tie ir kā zelta monētas, ko mūsu rokās ir ielicis Kungs. Pacentīsimies atklāt visu būtību, ko tajos ielicis tas, kurš vēlējās vienīgi mudināt cilvēkus sekot Kristum un kalpot Svētajai Baznīcai un dvēselēm. Jā, es mudinu jūs no jauna: sniedzieties biežāk pēc šā dārguma, kas ļauj mums ciešāk tuvoties Debesu Mīlestībai.

Brīvība mīlēt Dievu un Viņa dēļ visus cilvēkus ir viens no vissvarīgākajiem rezultātiem, kas izriet no tā, ka esam Dieva bērni. Tāpēc šī brīvība mums visās dzīves jomās jāaizstāv, jāciena un jāveicina. Šī ir arī Pasaules miera dienas tēma, ko mēs svinam šodien, 1.janvārī. Savā vēstījumā, kura nosaukums ir „Reliģiskā brīvība - ceļš uz mieru”, Benedikts XVI vēršas pie valstsvīriem, reliģiskajiem līderiem un visiem labas gribas vīriešiem un sievietēm un no sirds aicina sargāt un aizstāvēt šo milzīgo dārgumu, kas dāvāts tiem, kas radīti pēc Dieva attēla un līdzības, un kas kopā ar dzīves labklājību veido visu cilvēka tiesību dziļākos pamatus. „Patiesi”, raksta Pāvests, „atvērtība patiesībai un labajam, atvērtība Dievam, kas sakņojas cilvēka dabā, katram cilvēkam piešķir pilnīgu cieņu un kalpo par garantiju pilnīgai savstarpējai cieņai cilvēku starpā. Tāpēc reliģiskā brīvība jāsaprot ne tikai kā piespiešanas neesība, bet gan vairāk kā iespēja sakārtot savas izvēles saskaņā ar patiesību.”[7]

Un mēs atceramies, cik dedzīgi visu savu dzīvi svētais Hosemarija aizstāvēja dievišķo brīvības dāvanu. Tas ļoti skaidri izpaudās viņa atbildē uz kāda žurnālista jautājumu. Mūsu Dibinātājs toreiz sacīja: „Opus Dei kopš pašas dibināšanas nekad nevienu cilvēku nav diskriminējis. Tas strādā un sadzīvo ar visiem, jo katrā cilvēkā tas redz dvēseli, kuru jāmīl un jārespektē. Tie nav tikai vārdi. Mūsu Darbs ir pirmā katoliskā organizācija, kas ar Svētā Krēsla atļauju kā atbalstītājus pieņem arī nekatoļus - gan kristiešus, gan nekristiešus. Es vienmēr esmu aizstāvējis apziņas brīvību. Vardarbību es nesaprotu: pēc manām domām tā nav piemērota ne pārliecināšanai, ne uzvarēšanai. Maldus vai uzveikt ar lūgšanām, ar Dieva žēlastību, ar studijām un zināšanām; nekad ar spēku, vienmēr ar tuvākmīlestību.”[8]

Nelaimīgā kārtā cilvēka tiesības godināt Dievu un Viņam kalpot saskaņā ar savu sirdsapziņu mūsdienās daudzās valstīs sastopas ar nopietniem šķēršļiem. Daudzās vietās, kā ar skumju nožēlu saka Pāvests, „kristieši šodien ir reliģiskā grupa, kas cieš visvairāk vajāšanu savas ticības dēļ”[9] – vajāšanas, kas nereti noved līdz moceklībai, kam mēs nesen atkal kļuvām par lieciniekiem. „Citos reģionos,” turpina Pāvests, „eksistē klusākas un izsmalcinātākas pret kristiešiem un reliģiskajiem simboliem vērstas aizspriedumu un naidīguma formas.”[10] Un tas notiek pat tādās valstīs, kurās kristieši ar savām tradīcijām jau gadsimtiem ilgi ir vairākumā. Šādas ļaunprātīgas varas izmantošanas priekšā neviens vīrietis un neviena sieviete nedrīkst palikt vienaldzīgi. ”Tas nav pieņemams, jo tas aizvaino Dievu un cilvēka cieņu; bez tam tas apdraud drošību un mieru un traucē patiesai vispusīgai un pilnīgai cilvēka attīstībai.”[11]

Nedomājiet, ka pašreizējā situācija būtu kas jauns. Iespējams pat, ka mūsdienās reliģiskā neiecietība ir plašāk izplatīta un ieguvusi jaunas nokrāsas, pa daļai tāpēc, ka komunikācija ir kļuvusi vieglāka un ātrāka, lai gan sabiedriskā doma ne vienmēr pievērš šai problēmai tai pienākošos uzmanību. Taču vēsturē tas nav nekas jauns, jo pats Jēzus brīdināja: Ja pasaule jūs ienīst, ziniet, ka tā pirms jums mani ienīda. (...) Kalps nav lielāks par savu kungu. Ja viņi mani vajāja, tie vajās arī jūs. Ja viņi manus vārdus ievērojuši, tie pildīs arī jūsējos.[12]

Ka tā notiks, to pareģoja jau Vecā Derība. No jauna ieklausīsimies svētā Hosemarijas teiktajā: „Atcerieties otrā psalma vārdus: Kāpēc trokšņo tautas un ļaudis tukšu melš?

Zemes ķēniņi ceļas un valdnieki apvienojas pret To Kungu un Viņa svaidīto (Ps 2, 1-2.) Redziet? Nekā jauna. Pretošanās Kristum jau pirms Viņa piedzimšanas; pretošanās laikā, kad Viņš miermīlīgi pārstaigāja Palestīnas ceļus; vajāšanas toreiz un vajāšanas tagad, uzbrūkot Viņa Mistiskās un Karaliskās Miesas locekļiem. Kāpēc tik daudz naida, kāpēc tādi dusmu izvirdumi pret nevainīgu vienkāršību; kāpēc visur un vienmēr šī cilvēka apziņas brīvības apspiešana?”[13] Šis ir jautājums, ko gadsimtiem ilgi ir uzdevuši neskaitāmi daudz cilvēku. Atbilde mums tiek dota Svētajos Rakstos, it sevišķi Atklāsmes grāmatā, kur – attēlu un simbolu valodā – aprakstītas Baznīcas cīņas vēstures gaitā, līdz Kristus atnāks Savā Godībā, lai galu galā ņemtu īpašumā Savu Karaļvalsti.

„Bet daudzie, kas izturas netaisnīgi?”, rakstīja svētais Hosemarija. „Jā, taču Kungs apgalvo: Prasi Man, tad Es tev došu tautas par īpašumu un pasaules galus par mantību. Tu ganīsi tos ar dzelzs zizli, kā māla traukus tu tos sadauzīsi!(Ps 2, 8-9). Tie ir stingri apsolījumi un tie nāk no Dieva – mēs tos nevaram ignorēt. Ne velti Kristus ir pasaules Pestītājs un valda, sēdēdams pie Tēva labās rokas.”[14] Pirmais, uz ko mūs savā Vēstījumā aicina Pāvests, ir lūgšana: „Es aicinu visus katoļus lūgties par ticības brāļiem un māsām, kuri cieš no vardarbības un neiecietības, un būt solidāriem ar viņiem.”[15] Ticības un uzticības pilni lūgsim Dievu katru dienu par visiem, kuri tiek atklāti vai slēpti vajāti viņu reliģiskās pārliecības dēļ. Es jūs aicinu uz to Kristus vārdiem, kurus bieži atkārtoja mūsu Tēvs un ar kuriem mēs Darbā lūdzamies katru dienu:ut omnes unum sint![16] Lai visi būtu vienoti aiz mīlestības uz Dievu un aiz cieņas pret tiem, kas radīti pēc Dieva attēla. Tā mēs varam līdzdarboties „pasaules celšanā, kurā visi var brīvi paust savu reliģisko piederību vai ticību un mīlēt Dievu no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un no visa sava prāta (sal. Mt 22, 37).“[17]

Lai šīs ilgas pēc visaptverošas brālības nepaliktu tikai par vēlēšanos bez darbības, mums jācenšas pret citiem katoļiem, pret katru no viņiem, izturēties ar lielāku sapratni un smalkjūtību, jāmīl visi ceļi, kas Baznīcas paspārnē ved pie Dieva. Atcerēsimies Evaņģēlija fragmentu, kas attēlo dažu Jēzus apustuļu (pār kuriem Svētais Gars vēl nebija nolaidies) neiecietību pret to cilvēku darbošanos, kas nebija no Kristus mācekļu vidus:Mācītāj, mēs redzējām kādu, kas mums neseko, Tavā vārdā ļaunos garus izdzenam; un mēs viņam aizliedzām. Bet Jēzus sacīja: Neliedziet viņam, jo neviens nedara manā vārdā brīnumu, kas tūdaļ varētu par mani ļaunu runāt. Jo kas nav pret jums, tas ir ar jums.[18] Mūsu Tēvs šo fragmentu komentēja sekojoši: „Mani bērni, nekad nelieciet šķēršļus to cilvēku apustuliskajam darbam, kas kalpo Kristum (...). Mums neviens netraucē. Mēs ļoti priecājamies par to, ka visi strādā, jo dvēseļu pasaule ir bezgalīga jūra. Mīliet citu apustulisko darbu! Mūs neapgrūtina neviens.”[19]

Šodien un vienmēr ļoti svarīgs uzdevums ir mācīt šādu izturēšanos ikvienam, jo sevišķi jaunākajām paaudzēm. Cik lielu darbu šajā ziņā, piemēram, ģimenē ar saviem bērniem var darīt tēvs un māte ar savu piemēru un piemērotu pamācīšanu. Un to pašu var darīt arī skolā skolotāji un skolotājas ar kristīgo pārliecību. Un draugs saviem draugiem ar draudzības un uzticības apustulāta starpniecību, uz ko aicināja svētais Hosemarija. Šis ir efektīvs paņēmiens, kā darboties pret „reliģisko fundamentālismu un sekulārismu, kas, runājot pāvesta vārdiem, „ir spekulatīvas un ekstrēmas leģitīmā plurālisma un sekularitātes principa noraidīšanas formas.”[20] No nelielas, bet pastāvīgas darbības, pat ja tā šķiet nenozīmīga, beigu beigās veidojas fenomens līdzīgi tam, ko rada ūdenī iekritis akmens, kas izraisa aizvien lielāku un lielāku apļu veidošanos.[21] Vai tu atvairi visas tenkas, kas diemžēl ir tik bieži sastopamas? Vai tu vingrinies citu saprašanā, vai proti, kad tas nepieciešams, dot brālīgu pamācību? Vai tu cieni un neierobežo citu cilvēku individualitāti?

Turklāt ikvienam, izmantojot savu likumīgo pilsonisko brīvību, ar viņa rīcībā esošiem godīgiem līdzekļiem jācenšas ietekmēt sabiedrības tikumus un likumus. Un tā viņš uzrunās citus, pat neticīgus, labas gribas cilvēkus, lai arī viņi iesaistītos šajā savstarpējās saprašanās veicināšanas darbā. Jo „reliģiskā brīvība nav vienīgi ticīgo, bet gan visas zemes tautu ģimenes mantojums. Tā ir tiesiskas valsts būtisks elements; no tās nevar atsacīties, vienlaikus nekaitējot visām pamattiesībām un brīvībām, jo tā ir to sintēze un vainagojums.”[22]

Tuvojas mūsu Tēva dzimšanas gadskārta. Šajā sakarā mēs varam viņam pasniegt dāvanu – būt ļoti uzticīgi viņa aicinājumam un izplatīt to, lai aizvien vairāk cilvēku iepazītu labāk viņa dzīvi un rakstus. Mēs, kas esam dzīvojuši viņam līdzās un personīgi ar viņu tikušies, varam apliecināt šo viņa atstāto vārdu patiesumu: „Visu savu dzīvi es esmu sludinājis personīgo brīvību un personīgo atbildību. Es esmu to meklējis un meklēju vēl aizvien pa visu zemi, līdzīgi kā Diogēns meklēja cilvēku. Es mīlu to ar katru dienu vairāk, es mīlu to pāri visām zemes lietām. Tā ir dārgums, ko mēs nekad nespēsim pietiekami novērtēt.”[23] Šā priestera, kurš bija iemīlējies Dievā – un tāpēc arī brīvībā -, dzīvē un mācībā mēs atrodam saskarsmes punktus ar tik daudzu draugu un paziņu ilgām, kuri meklē labo un laimi, un nevar to atrast, jo neviens viņiem nav parādījis, kur to atrast.

Noslēgumā es vēlētos dalīties ar jums manā priekā par to, ka pirms Ziemassvētkiem varēju doties uz Bukaresti Rumānijā. Opus Dei locekļi, kas tur dzīvo, strādā ar prieku, neraugoties uz telpu šaurību un nepieciešamā komforta minimumu, ko mūsu Tēvs uzskatīja par obligātu, pamatojoties uz sv.Akvīnas Toma mācību. Un šī realitāte bagātīgi nes sev līdz garīgus augļus. Es biju tur tikai divas intensīvi piepildītas dienas un atkal varēju sajust, kā Opus Dei gars dzen saknes arī vietās ar pavisam atšķirīgu kultūru un tradīcijām. Palīdziet man pateikties Dievam un turpiniet lūgties par Baznīcu un Pāvestu ciešā vienotībā ar visiem maniem nodomiem, kuru ir tik daudz!

Ar visu manu mīlestību jūs svētot un novēlot jums garīgiem augļiem bagātu 2011.gadu,

Jūsu Tēvs,

+ Havjērs

Romā, 2011. gada 1. janvārī.

[1] Ps 96, 1-3.

[2] Sv. Hosemarija, Kad Kristus iet garām, Nr. 183.

[3] Vatikāna II Koncils, pastorālā konstitūcijaGaudium et spes, Nr. 22.

[4] Gal 5,13 un 1.

[5] Jņ 8, 32.

[6] Sv. Hosemarija, Dieva draugi, Nr.26.

[7] Benedikts XVI, Vēstījums Pasaules miera dienā 2011.g., 08.12.2010, Nr. 3.

[8] Sv. Hosemarija, Sarunas, Nr.44.