Prelāta vēstule (aprīlis 2010)

Savā aprīļa vēstulē monsinjors Havjērs Ečevarija aicina mūs apdomāt, ka „ar savu pazemināšanos un tai sekojošo paaugstināšanu Kungs mums ir iezīmējis taku, pa kuru mums sperami mūsu soļi mūsu ikdienas dzīvē”.

Pastorālās vēstules

Mani dārgie bērni, lai Jēzus pasargā manas meitas un manus dēlus!

Vakar, 31.martā, apritēja septiņdesmit pieci gadi kopš dienas, kad mūsu Tēvs Ferraz rezidencē celebrēja pirmo svēto Misi un novietoja Vissvētāko Sakramentu. Un rīt, 2.aprīlī, aprit pieci gadi kopš Jāņa Pāvila II nāves. Divas ļoti atšķirīgas gadadienas, taču abas mūsu sirdīs rada īpašu atbalsi. Šogad tās iekrīt Lielajā nedēļā. Tās mūs aicina iet kristīgā aicinājuma ceļu ciešā vienotībā ar Jēzu Kristu, kurš patiesi ir klātesošs Svētajā Euharistijā, un būt tuvu klāt Viņa atpestījošām Ciešanām.

Mūsu Tēvs bieži atcerējās, ka apustuliskais darbs stipri pieauga pēc tam, kad Kungs palika klātesošs centra tabernākulā. Neilgi pēc šīs dienas, kaut arī nebija zudušas grūtības, ar kurām mēs sastapsimies vienmēr, jo arī mūsu Kungs gāja šo ceļu, raža sāka kļūt bagātāka. Mūsu Tēvs uz to norādīja vēstulē Madrides-Alkalas diecēzes ģenerālvikāram: „Kopš mums šīs mājas tabernākulā ir Jēzus, ir sevišķi pamanāms: Viņš nāk, un mūsu darbs gan vēršas plašumā, gan pieņemas spēkā.” [1]

Mēs visi vēl labi atceramies, ka Jāņa Pāvila II nāve daudzos cilvēkos izraisīja garīgu satricinājumu un deva neskaitāmi daudz garīgu augļu. Pirms tam bija gadi, mēneši un nedēļas, kurās šis izcilais Pāvests ar saviem sprediķiem un savu piemēru, ar savu ilgstošo slimību un veltīto dzīvi, un ar savu nāvi sniedza brīnišķīgu liecību, kā jāseko Kristum. Mēs, protams, neesam aizmirsuši, ar kādu apņēmību viņš apskāva Svēto Krustu, kad viņš televīzijā sekoja Lielās Piektdienas Krustaceļam, kurā viņš nevarēja būt klāt.

Šīs un citas atmiņas var palīdzēt mums dziļāk „iegremdēties” Lielās Nedēļas ainās. Trīs Lielo Dienu liturģija, kas šovakar sākas ar Sv.Misi in Cena Domini (Kunga Pēdējo vakariņu Misi) un noslēdzas ar Lieldienu Vigiliju, daiļrunīgi atsauc atmiņā, kādu veidu Dievs izvēlējās mūsu atpestīšanai. Lūgsim no Kunga bagātīgu žēlastību, lai mēs dziļāk saprastu, cik neaptveramu, patiesībā nenovērtējamu dāvanu Viņš ir sniedzis cilvēcei caur savu Upuri pie Krusta. Ko esi apņēmies tu, lai neatstātu Kristu vienu? Vai tu lūdz Viņu darīt tevi par dziļas nožēlas pilnu dvēseli? Vai piemēro līdzekļus, lai nesāktu panikā bēgt, kā tas notika ar Apustuļiem?

Komentējot himnu Sv.Pāvila vēstulē filipiešiem, kas apraksta Dieva pašpazemošanos mūsu dziedināšanai [2], Benedikts XVI paskaidro, ka „apustulis kodolīgi un iedarbīgi atsauc atmiņā visu pestīšanas vēstures noslēpumu, norādot uz Ādama augstprātību, kurš gan nebija Dievs, taču gribēja būt kā Dievs. Un šo pirmo cilvēku augstprātību, kuru mēs mazliet sajūtam arī savā esībā, viņš pretstata patiesā Dieva Dēla pazemībai, kurš kļuva cilvēks un nesvārstīdamies uzņēmās visus cilvēka vājumus, izņemot grēku, un sasniedza nāves dziļumu. Šai nokāpšanai visdziļākajās ciešanu un nāves dzīlēs pēc tam seko Viņa slava un gods, patiesā godība, mīlestības godība, kas sasniedz galējo robežu. Un tāpēc – kā saka Sv.Pāvils – ir pareizi, „lai Jēzus vārdā ceļos kristu visi, kas debesīs, virs zemes un pazemē, un lai katra mēle apliecinātu, ka Jēzus Kristus ir Kungs! (Flp 2, 10-11)” [3]

Pakavēsimies, lai meditētu šos Sv.Pāvila vārdus, kurus mēs atkal dzirdēsim Lielajā Piektdienā pirms tiks nolasīts Kristus Ciešanu apraksts no Sv.Jāņa evaņģēlija. Tie ir kā durvis, kas ļauj mums ieskatīties Dieva nodomos, kas bieži vien ir visai tāli no tīri cilvēciskiem plāniem. Pieņemsim tos traucēkļus, kurus Dievs pieļauj vai sūta, jo mēs varam būt pārliecināti, ka tie tāpat kā Viņa Dēla Ciešanas un Nāve ir Viņa mīlestības pierādījums. „Tas viss nebija kāda tumša mehānisma vai akla likteņa rezultāts: tā daudz vairāk bija Viņa brīvā griba, augstsirdīgi piekrītot Tēva atpestīšanas plānam. Un nāve, kurai pretī Viņš devās, – piebilst Sv.Pāvils – bija nāve pie krusta, vispazemojošākā un apkaunojošākā, kādu vispār iespējams iedomāties. To visu, sacīja Pāvests, Visuma Kungs izdarīja dēļ mīlestības uz mums; mīlestības dēļ Viņš „atsacījās no sava ranga” un kļuva par mūsu Brāli; mīlestības dēļ Viņš dalīja ar mums mūsu stāvokli, katra vīrieša un katras sievietes stāvokli.” [4]

Ar savu pazemināšanos un tai sekojošo paaugstināšanu Kungs mums ir iezīmējis taku, pa kuru mums sperami mūsu soļi mūsu ikdienas dzīvē. „Ja mēs esam uzticīgi, Jēzus Kristus dzīve”, rakstīja Sv.Hosemarija, „kaut kādā veidā atkārtojas katra no mums dzīvē, tiklab iekšējā procesā (svēttapšanas ceļā), kā arī ārēji - mūsu izturēšanās veidā.” [5] Tādā veidā, darbojoties Svētajam Garam un mums personīgi līdzdarbojoties, mūsos aizvien redzamākas kļūs Kristus iezīmes. Arī Krustaceļa lūgšanā mēs varam patiesi dziļi meditēt mūsu Tēva rakstīto: „Kungs, dod, ka es izšķirtos par to, lai ar gandarīšanas palīdzību norautu to nožēlojamo masku, kuru pats sev esmu izveidojis no maniem netikumiem... Tad un tikai tad, ejot pa apceres un grēku izpirkšanas ceļu, es varēšu savā dzīvē patiesi atveidot Tavas dzīves gājumu. Tad mēs aizvien vairāk un vairāk sāksim līdzināties Tev. Mēs kļūsim par citu Kristu, būsim pats Kristus, ipse Christus”. [6] 

Manas meitas un mani dēli, es lūdzu Kungu, lai mēs pilnīgi un pamatīgi aptvertu, ka mīlestības un laimes lielākā izpausme ir sevis pazemināšanā, jo tad Dievs dvēseli piepilda līdz malām. Neaizmirsīsim, kādu lielu patiesību satur šie panti - nabaga panti, kā sacīja mūsu Tēvs -, kurus Sv.Hosemarija labprāt citēja: Jēzus Sirds, kas apgaismo mani, / šodien es saku Tev, ka tu esi mana mīla un viss mans labums, / šodien Tu esi man devis savu Krustu un savus ērkšķus, / šodien es saku, ka Tu mani mīli.

Kungs darbojas šādā veidā – Viņš mūs savieno ar Krustu -, lai mūs dziedinātu, un Viņš arī pieļauj, ka pašai Baznīcai ir jācieš no daudziem uzbrukumiem. „Tas viss nav nekas jauns”, rakstīja Sv.Hosemarija. ”Kopš laika, kad Jēzus Kristus nodibināja Baznīcu, šī mūsu Māte ir tikusi pakļauta vajāšanām – agrākos laikos uzbrukumi notika visā atklātībā; mūsdienās daudzos gadījumos vajāšanas notiek maskētā veidā. Bet šodien tāpat kā vakar uzbrukumi Baznīcai turpinās.” [7]

Nekam no tā nevajadzētu mūs pārsteigt. Mūsu Kungs jau to sludināja saviem Apustuļiem: Ja pasaule jūs ienīst, ziniet, ka tā pirms jums mani ienīda. Ja jūs būtu no pasaules, pasaule savējos mīlētu. Bet tā kā jūs neesat no pasaules, bet es jūs no pasaules izredzēju, tad pasaule jūs ienīst. Atcerieties manus vārdus, ko es jums teicu: kalps nav lielāks par savu kungu. Ja viņi mani vajāja, tie vajās arī jūs. Ja viņi manus vārdus ievērojuši, tie pildīs arī jūsējos.[8]

Neapšaubāmi, mēdz būt tādi laiki, kad uzbrukumi katoliskajai doktrīnai, Pāvestam un bīskapiem pastiprinās; priesteri un visi, kuri cenšas dzīvot krietni un godīgi, tiek apsmieti; no sabiedrības tiek izstumti laji katoļi, kuri izmantojot savu brīvību, vēlas ar Evaņģēlija gaismu izgaismot civilos likumus un pilsoniskās struktūras. Domāju, jums visiem sāp par šiem nabaga cilvēkiem, kuru prāts un dvēsele ir rūgtuma pilni. Lūgsim Kungu par viņiem. 

Šo situāciju priekšā mēs nedrīkstam zaudēt drosmi un ļauties iebiedēties; brālīgi jutīsim līdzi tiem, kuri maldās, un lūgsimies par viņiem; atmaksāsim viņiem ļaunu ar labu, nolemsim būt priekpilnāki uzticībā un vairāk apustuliski. Atcerēsimies par Sv.Hosermarijas moto Dievs un drosme pirmajos Darba gados, kad grūtības Baznīcas dzīvē nebija mazākas par pašreizējām. Apdomāsim Kristus vārdus, kurus jau tiku jums atgādinājis: Ja viņi mani vajāja, tie vajās arī jūs. Ja viņi manus vārdus ievērojuši, tie pildīs arī jūsējos. Dievs nekad kaujās nezaudē. Ar savu nebeidzamo mīlestību un visvarenību Viņš no ļaunā var radīt labo. 

Jau daudzreiz Baznīcas pretinieki ir jutušies kā uzvarētāji un domājuši, ka ar to galīgi ir cauri, taču Kristus Līgava katru reizi ir uzcēlusies vēl skaistāka, vēl tīrāka, lai turpinātu būt par instrumentu tautu atpestīšanai. Savā laikā uz to norādīja jau Sv.Augustīns ar vārdiem, kurus kādā savā sprediķī citēja Sv.Hosemarija. „Ja gadījumā jūs dzirdat apvainojumus, kas vērsti pret Baznīcu, tad norādiet tādiem nemīlošiem ļaudīm draudzīgi un labsirdīgi, ka šādā veidā viņi nevar nodarīt pāri Mātei. Tagad viņi uzbrūk tai nesodīti, jo tās valstība, kas ir tās Meistara un dibinātāja valstība, nav no šīs pasaules. ‘Kamēr kvieši nopūšas starp salmiem, kamēr vārpas vaid starp nezālēm, kamēr žēlsirdības trauki vaimanā starp dusmu traukiem, kamēr lilija raud starp ērkšķiem, netrūks ienaidnieku, kas sacīs: Kad viņa mirs un kad iznīks viņas vārds? Tas ir: Raugiet, nāks laiks, kad kristieši pazudīs un viņu vairs nebūs... Bet, kas tā saka, tie mirst neglābjami. Un Baznīca paliek’ (Sv.Augustīns, Enarrationes in Psalmos, 70, II, 12).” [9]  

Dažreiz mēs vēlētos, lai Dievs parādītu savu varu un atbrīvotu galu galā Baznīcu no visiem tās vajātājiem. Un varbūt mēs gribam jautāt: Kāpēc Tu pieļauj, ka tauta, ko Tu esi atpestījis, šādi tiek pazemota? Tā ir tā pati apsūdzība, ko Sv.Jānis Atklāsmē liek to mutē, kas liecināja par Kristu līdz nāvei: Es redzēju zem altāra to dvēseles, kas bija nonāvēti Dieva vārda un liecības dēļ, ko viņi bija pildījuši. Un viņi sauca stiprā balsī, sacīdami: Cik ilgi, Kungs, (svētais un patiesais) Tu netiesā un neatrieb mūsu asinis pie tiem, kas dzīvo virs zemes? [10] Atbilde neliek uz sevi gaidīt: Un katram no viņiem tika ... sacīts, lai apmierinās vēl neilgu laiku, kamēr pilns būs viņu līdzstrādnieku un brāļu skaits, kas nonāvējami tāpat kā viņi. [11]   

Tas ir veids, kā darbojas Dievs. Tie, kuri bija Kristus apcietināšanas, Viņa necienīgā tiesas procesa un netaisnā soda, Viņa kaunpilnās nāves liecinieki, kļūdaini secināja, ka viss ir beidzies. Un tomēr cilvēces atpestīšana toreiz bija tuvāk kā jebkad, jo Jēzus cieta par mums brīvprātīgi. „Cik brīnišķīgs un tajā pat laikā pārsteidzošs ir šis noslēpums!”, komentē Svētais Tēvs. „Šo patiesību mēs nekad nevaram apcerēt pietiekoši. Kaut arī Jēzus bija Dievs, savas dievišķās priekšrocības Viņš negribēja padarīt par vienīgi savu īpašumu; Viņš negribēja izmantot savu dievišķo dabu, savu milzīgo godu un savu varu par triumfa instrumentu.” [12]

Kristus vēlas, lai Viņa Mistiskās Miesas locekļos piepildās pazemināšanās un paaugstināšanas noslēpums, caur kuru Viņš mūs ir atpestījis. Kaut arī Lielā Piektdiena ir sēru pilna diena, taču vienlaicīgi tā ir arī diena, kas ir ļoti piemērota, lai no jauna modinātu mūsu ticību, stiprinātu mūsu cerību, kā arī drosmi pazemībā nest mūsu krustu, ar uzticēšanos un atdošanos Dievam, pārliecībā par Viņa atbalstu un Viņa uzvaru. Šīs dienas liturģija dzied: „O Crux, ave, spes unica - Esi sveicināts, Krusts, mūsu vienīgā cerība." [13] Es gribētu jūs pamudināt uz to, ko redzēju darām mūsu Tēvu, proti, izgaršot, apcerēt un padarīt par saviem vārdus, kas speciālā veidā tiek jo īpaši atkārtoti Lielajā Nedēļā: Adoramus te, Christe, et benedicimus tibi. Quia per sanctam Crucem tuam redemisti mundum! Mēs pielūdzam Tevi, Kristu, un Tevi slavējam, jo ar savu Svēto Krustu Tu esi atpestījis pasauli!      

Godpilnās Augšāmcelšanās gaismā, kas sekoja Kristus nāvei un apbedīšanai, notikumi, kas izraisa mūsos sāpes un ciešanas, iegūst to patieso nozīmi. Mēģināsim to saprast un katru brīdi dzīvot mīlot Dieva gribu, kurš, kaut arī nevēlas ļaunumu, tomēr to pieļauj, respektējot cilvēku brīvību, un arī tāpēc, lai vēl vairāk atmirdzētu Viņa žēlsirdība. Un palīdzēsim to saprast daudziem citiem, kas varbūt ir apjukuši vai apmaldījušies. 

„Lai kas arī nenotiktu, Kristus savu Līgavu nepametīs.” [14] Kristus turpina dzīvot savā Baznīcā, kurai Viņš tika nosūtījis Svēto Garu, lai tas vienmēr būtu ar viņu. „Tas bija Dieva plāns: Kristus caur savu nāvi pie Krusta deva mums Patiesības un Dzīvības Garu. Kristus turpina dzīvot savā Baznīcā, tās Sakramentos, tās liturģijā, tās sludināšanā, visā, ko tā dara.”[15] Un mūsu Tēvs piemetināja: „Vienīgi tad, ja cilvēks ar uzticību pret žēlastību izšķiras par Krusta novietošanu savas dvēseles centrā, par sevis noliegšanu aiz mīlestības uz Dievu, par patiesu atraisīšanos no egoisma un no jebkādas maldīgas cilvēciskās drošības, un ja viņš tā patiesi dzīvo ticības dēļ, tad un tikai tad viņš pārpilnībā saņem lielu Svētā Gara uguni, gaismu un mierinājumu.” [16]                 

Šā mēneša 23.datumā mēs svinēsim mūsu Tēva Pirmās Svētās Komūnijas kārtējo gadskārtu. Es nezinu, kādos vārdos lai Lielajā Ceturtdienā izsaku jums viņa prieku, viņa pielūgsmi, viņa euharistisko dedzību. Bet es varu apliecināt, ka viņa pateicība un Jēzus Kristus pielūgsme Svētajā Hostijā bija pamācoša: viss viņam šķita niecīgs un viņš lūdza Kungu Vissvētākajā Sakramentā, lai Viņš māca viņam mīlēt, lai māca mums mīlēt.                

Šajā mēnesī ir vēl citas Darba vēstures gadadienas; tās es atstāju jūsu veselīgās ziņkāres ziņā, lai mēs kā labas meitas un labi dēli pateiktos Svētajai Trīsvienībai par visiem labumiem, ko no tās esam saņēmuši. Šajā brīdī, cita starpā, par garīgajiem augļiem, ko deva mans brauciens uz Palermo pagājušā nedēļas nogalē.  

Turpiniet lūgties par Pāvestu un viņa līdzstrādniekiem un par visiem maniem nodomiem. Moto, ko es jums piedāvāju, ir tas pats, kas bija Svētajam Hosemarijai Opus Dei pirmsākumos: Dievs un drosme, ticība un drošsirdība, ar optimismu, kas balstīts cerībā. Padarīsim mūsu draudzības un uzticības apustulātu intensīvāku, kā tas ir raksturīgi Darbam, nedomājot par to, ko domās citi, balstot to uz lūgšanām un upuriem piepildītu dzīvi un uz profesionālo darbu, kas padarīts cik vien labi iespējams. Un Dievs visas lietas izdarīs agrāk, vairāk un labāk nekā mēs spējam to iedomāties. 

Ar visu manu mīlestību jūs svētot,

Jūsu Tēvs,

+ Havjērs

Romā, 2010. gada 1. aprīlī.      

 

 

[1]     Sv. Hosemarija, Vēstule donam Francisco Morán, 15.05.1935

         (sal. A. Vázquez de Prada, El Fundador del Opus Dei, vol. I, p. 546)

[2]     Sal. Flp 2, 6-11

[3]     Benedikts XVI, Uzruna vispārējās audiences laikā, 08.04.2009

[4]     Turpat

[5]     Sv. Hosemarija, Smēde, Nr. 418

[6]     Sv. Hosemarija, Krustaceļš, 6.stacija

[7]     Sv. Hosemarija, Sprediķis "Baznīcas pārdabiskais mērķis", 28.05.1972

[8]     Jņ, 15, 18-20

[9]     Sv. Hosemarija, Sprediķis "Uzticība Baznīcai", 04.06.1972

[10]  Atkl 6, 9-10

[11]  Turpat, 11

[12]  Benedikts XVI, Uzruna vispārējās audiences laikā, 08.04.2009

[13]  Turpat

[14]   Sv. Hosemarija, Sprediķis "Uzticība Baznīcai", 04.06.1972

[15]   Sv. Hosemarija, Kad Kristus iet garām, Nr. 102

[16]   Turpat, Nr. 137