Prelāta vēstule (aprīlis 2009)

Visskaidrākais Dieva mīlestības pret mums apliecinājums ir Kristus upurēšanās par mums līdz pat nāvei. To mums atgādina Opus Dei prelāts savā šī mēneša vēstulē, caur Kristus Augšāmcelšanos aicinot visus tuvoties Dievam.

Pastorālās vēstules

Mani dārgie bērni, lai Jēzus sargā manas meitas un manus dēlus!

Šo svētdien, pieminot Kristus triumfālo ieiešanu Jeruzalemē, mēs uzsākam Lielo Nedēļu, kas savu kulmināciju caur mūsu Kunga ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos sasniedz trīs Svētajās Dienās. Mūsu Pestītāja Upuris, kas kļūst klātesošs katru reizi, kad svinam Svēto Misi, atklājas mums visā savā cildenumā svinīgajā svētku liturģijā Lielajā Ceturtdienā, Lielajā Piektdienā un Lieldienu Vigīlijā. Tagad pastiprināti gatavosimies šiem brīžiem; būsim gatavi saņemt žēlastības, kas mums tiek dāvātas tādā pārpilnībā. Šajā laikā mums vajadzētu pavadīt mūsu Kungu, esot Viņam cieši līdzās.

Atrodoties uz Lielās Nedēļās sliekšņa, atcerēsimies Sv.Hosemarijas vārdus: "Visas šīm dienām raksturīgās dievbijības formas, kādas vien nāk mums prātā, protams, ir vērstas uz Augšāmcelšanos, kas, kā Sv.Pāvils saka, ir mūsu ticības pamats. (sal. 1 Kor 15, 14) Taču mums nevajadzētu iet šo ceļu pārāk steidzīgi; mums nevajadzētu aizmirst vienu ļoti vienkāršu patiesību, kuru dažkārt mēs palaižam garām neievērotu, proti, mēs nevarēsim būt līdzdalīgi pie Kunga Augšāmcelšanās, ja nebūsim vienoti ar Viņa Ciešanām un Nāvi. (sal. Rom 8, 17) Lai pavadītu Kristu Viņa Godībā Lielās Nedēļas beigās, mums pirms tam ir nepieciešams iedziļināties Viņa Upurī un jājūtas patiesi vienotiem ar Viņu – Viņu, kurš ir miris pie Krusta Kalvārijā." [1] Cik prasīgs tu esi bijis pret sevi, ar kādu dedzību tu esi gatavojies šīs piecas Gavēņa nedēļas? Dažas dienas vēl ir palikušas, lai labotos, nožēlotu grēkus un gandarītu, ja nepieciešams! 

Svētā Pāvila mācība ir ļoti skaidra; aicinu jūs to no jauna apcerēt un dedzīgi praktizēt. Šajā, tautu Apustulim veltītajā gadā, lūgsim viņa aizbildnību, lai, sekojot viņa piemēram, visi kristieši būtu dziļi pārliecināti, ka, lai līdzinātos Kristum, kas ir mūsu lielākā vēlēšanās, nav cita ceļa, kā sekot Viņam Viņa ceļā uz Kalvāriju. Katru dienu, kad lūdzamies „Kunga eņģeļa” beigu lūgšanu, mēs to apliecinām ar vārdiem: per passionem eius et crucem, ad resurrectionis gloriam perducamur (... ar Viņa ciešanām un krustu tiekam ievesti augšāmcelšanās godībā...). Ja mēs cenšamies līdzināties Kristum augstsirdīgā sevis ziedošanā, kas mūsu skatienam atklājas Lielajā Nedēļā, mēs varam būt līdzdalīgi arī Viņa Augšāmcelšanās godībā.

Benedikts XVI vienā no savām uzrunām šajā Svētā Pāvila gadā skaidroja, ka Sauls "kaut arīsākumābija kristiešu vajātājs un pielietoja pret viņiem vardarbību, no atgriešanās brīža ceļā uz Damasku pārgāja Krustā sistā Kristus pusē un padarīja Kristu par savas dzīves jēguun sludināšanas motīvu. Viņš nodeva savu dzīvi par dvēselēm (sal. 2 Kor 12, 15); dzīvi, kas nebija ne mierpilna, ne brīva no briesmām un grūtībām. Sastapšanās ar Jēzu viņam skaidri atklāja Krusta centrālo nozīmi: viņš saprata, ka Jēzus ir nomiris un augšāmcēlies par visiem un par viņu. Abas šīs lietas bija svarīgas: universālums - Jēzus patiešām nomira par visiem, un subjektivitāte – Viņš nomira arī par mani. Tādejādi Krustā atklājās nesavtīgā un žēlsirdīgā Dieva mīlestība."[2] 

Tagad, esot uz Lielās Nedēļas sliekšņa, uz brīdi apstāsimies un pārdomāsim šos vārdus, jo tie norāda Kristus Upura dziļāko jēgu. "Mīlestība ir tā, kas Kungu Jēzu aizveda uz Kalvāriju. Un arī tagad, kad Viņš jau ir pie Krusta, visi Viņa žesti, visi Viņa vārdi ir mīlestības izpausme, spēcīgas un miera pilnas mīlestības."[3]Apcerēsim šo realitāti, ka Svētās Trīsvienības Otrā Persona kļuva cilvēks, nepārstājot būt Dievs, lai brīvprātīgi uzņemtos visu mūsu grēku smagumu, kas sakrāts gadsimtu gaitā, un sniegtu par mums Radītājam neizmērojami vērtīgu izpirkuma Upuri. Jo Dievs tā mīlēja pasauli, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas uz Viņu tic, nepazūd, bet iegūst mūžīgo dzīvību. Jo Dievs nesūtīja savu Dēlu pasaulē, lai Viņš pasauli tiesātu, bet lai pasaule tiktu caur Viņu pestīta. [4]

Cik gan lielai jābūt mūsu pateicībai mūsu Kungam par to neaptveramo mīlestību, ko Viņš mums ir parādījis un turpina parādīt! Cik gan pateicīgiem mums jābūt arī Jaunavai Marijai, Viņa Mātei, kas ar savu fiat līdzdarbojās atpestīšanas plānā! Un neaizmirsīsim, ka mīlestība jāatmaksā ar mīlestību. Mūsu mīlestība, lai cik liela tā arī nešķistu, nav nekas, salīdzinot ar Dieva bezgalīgo mīlestību. Taču patiesība ir arī tas, ka Kungam pietiek arī ar šo mūsu mazliet, ja vien mēs viņam atdodam visu, kas mums ir; pārējo pieliks Viņš; jo Svētais Gars, kas mums ir dots, ir ielējis Dieva mīlestību mūsu sirdīs.[5]

Tādēļ nolemsim šīs Lielās Nedēļas laikā visu mūsu dzīvi un esamību visā pilnībā nolikt Dieva rokās. Tas mums palīdzēs vēl dziļāk atklāt mūsu Kristības solījumu atjaunošanas nozīmi, ko mēs veicam Lieldienu Vigīlijā. Lielākā daļa no mums pievienojās Kristum un Baznīcai, kad bijām pavisam mazi, jo vecāki mūsu vārdā lūdza atjaunojošo Kristības ūdeni. Tagad liturģija mums piedāvā iespēju apstiprināt šīs Kristības saistības. Darīsim to ar pateicību un prieku, apzinoties, ka Dievs mūs apveltījis ar neizmērojamām dāvanām, darīsim to ar vēlēšanos piedalīties līdz ar Kristu visas cilvēces atpestīšanas darbā. Vai, aplūkojot pasaules karti, lasot vai dzirdot ziņas no plašsaziņas mēdijiem, mūs pārņem dedzīga vēlēšanās, lai Viņš sasniegtu visas dvēseles?

"Sv. Pāvils ziedoja savu dzīvi, pilnīgi veltījot to, lai kalpotu samierināšanai, lai kalpotu Krustam, kas ir pestīšana mums visiem. Tāpat arī mums”, mudina Pāvests, "ir jābūt spējīgiem to darīt: tieši mīlestības pazemībā varam atrast mūsu spēku un pašaizliedzības vājumā - mūsu gudrību, tā pietuvinoties Dieva visspēcībai. Mums visiem jāveido savas dzīves pēc šīs patiesās gudrības: nedzīvot priekš sevis, bet dzīvot ar ticību Dievam, par kura mēs visi varam teikt: "Viņš mani mīlēja un atdeva pats sevi par mani."[6]

Izplatīsim šo pārliecību starp visiem cilvēkiem, ko mēs sastopam, pat, ja, cilvēciski runājot, apstākļi ir sarežģīti, it sevišķi sakarā ar ekonomisko krīzi, kas tā vai citādi ietekmē dažādus sabiedrības slāņos visās valstis. Lai pārvarētu grūtības un palīdzētu citiem, izmantojiet visus cilvēka cienīgos līdzekļus, kas ir jūsu rīcībā, un visā, kas ar jums notiek, saskatiet Dievišķo apredzību.

Mēs varam uzdot sev jautājumu: Kāda ir mana reakcija uz lietām, kas ir nepatīkamas vai kaitinošas? Vai es cīnos, lai katru jautājumu noregulētu un paceltu pārdabiskā līmenī? Pat, ja īsu acumirkli šaubāmies, kas ir labi saprotams, jo mēs visi esam cilvēki, ātri un noteikti atbildēsim: "Ja Tu, Kungs, to vēlies, tad es arī to vēlos!"[7]

Taču neaizmirsīsim, ka pēc Krusta sekoja Augšāmcelšanās un godības pilnā Uzkāpšana Debesīs. Kungs aicina mūs pavadīt Viņu arī šajā triumfā, kas vienmēr sasniedzams caur sevis noliegšanu. Kristus nāve Kalvārijā nebija galavārds; galavārds atrodams Viņa paaugstināšanā ar miesu un dvēseli Dieva Tēva godībā.[8] To mācīja Sv. Pāvils ticīgajiem Korintā, kad rakstīja viņiem: ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana, veltīga ir arī jūsu ticība (...), jūs vēl esat savos grēkos.[9] Mums, kristiešiem, vienmēr jāsaglabā šī milzu pārliecība, ar kuru Sv. Augustīns rakstīja: "Nav nekas īpašs ticēt, ka Kristus ir nomiris. Arī pagāni, jūdi un visi samaitātie tam tic. Visi tic, ka Kristus nomira. Kristīgā ticība balstās uz Kristus Augšāmcelšanos. Mēs par diženu uzskatām ticēt, ka Kristus ir augšāmcēlies."[10] 

"Kunga nāve," skaidro Benedikts XVI, "atklāj neizmērojamo mīlestību, ar kādu Viņš mūs mīlēja, līdz pat sevis upurēšanai par mums; bet tikai Viņa Augšāmcelšanās mums ir ‘garantija’, pārliecība, ka tas, ko Viņš teica, ir patiesība, kas ir nozīmīga visiem laikiem un arī mums (...). Ir svarīgi no jauna apliecināt šo mūsu ticības pamatpatiesību, kuras vēsturiskais patiesīgumsir izsmeļoši dokumentēts, pat ja mūsdienās, līdzīgi kā senāk, ir daudzi, kas dažādos veidos to apšauba vai pat noliedz. Mazinoties ticībai uz Jēzus Augšāmcelšanos, tātad tiek vājināta ticīgo liecība."[11]

Cilvēku ciešanas un pat nāve, ja tās nenošķir no ticības Dieva Dēlam, iegūst to patieso nozīmi. Man patīk atsaukt atmiņā šo mūsu Tēva uzrunu: "Turieties pie šīs pārdabiskās ticības, ziniet, ka mēs pārcelsim kalnus, ka mēs augšāmcelsim mirušos, ka atgriezīsim mēmajiem spēju runāt... Un paralizētā ķermenim palīdzēsim atgūt darba spējas!  To zināt, tam ticēt, būt pārliecinātam par Kunga palīdzību katrā konkrētā brīdī - tas nav fanātisms. Tā ir ticība augšāmceltajam Kristum bez kura Augšāmcelšanās inanis est et fides vestra (1 Kor 15, 14), jūsu ticība ir veltīga."[12] Jo "Krusta teoloģija nav teorija; tā ir kristiešu dzīves realitāte (...). Kristietība nav ērts ceļš; tā drīzāk ir nogurdinoša kāpšana kalnā, bet to izgaismo Kristus gaisma un milzu cerība, kas nāk no Viņa (...). Tikai šādā veidā - caur ciešanu pieredzi mēs iepazīstam dzīvi tās dziļumā, tās skaistumā, lielā cerībā, ko dod Krustā sistais un augšāmcēlies Kristus."[13]

Tādējādi ticīgais, kurš brīvprātīgi savienojas ar Jēzu Kristu Viņa Lieldienu noslēpumā, piedalās arī Kristus misijā un līdzdarbojas ar Viņu, lai novestu līdz galam - arī materiālajā pasaulē - Kunga uzvaru pār velnu, grēku un nāvi. "Kristietības lielās revolūcijas būtība ir sāpju pārveidošana par auglīgām ciešanām; sliktā pārvēršana par kaut ko labu... Ar to mēs esam atņēmuši velnam šo ieroci...; un ar to iekarosim mūžību."[14]

Šīs mācības gaisma, ja tā izgaismos katru mūsu dienu, palīdzēs dziļi izdzīvot Lieldienas, ciešā vienotībā ar Kungu. Iekļausim mūsu ikdienas atbildē Kungam padomu, ko Sv. Hosemarija deva kādā reizē, kad viņam jautāja, kā padarīt tuvākas mūsu attiecības ar Jēzu Lielās Nedēļas laikā: "Lasi Kunga Ciešanu aprakstu un meditējiet to, kļūstot par kādu no dalībniekiem. Iztēlojies - un tu vari darīt to pilnīgi droši, jo Sv. Pāvils uz to aicina, - ka tas notiek tagad, nevis pirms diviem tūkstošiem gadu: Iesus Christus heri et hodie, ipse et in saecula (Ebr 13, 8). Jēzus Kristus vakar un šodien, un mūžīgi tas pats. Lai redzētu, kas notiek, tu vari iztēloties sevi starp mācekļiem, starp mūsu Kunga draugiem un pat starp ienaidniekiem. Reaģē ar visu sirdi un prātu, tā, kā tu reaģētu, redzot izturēšanos pret Viņu. Šādā veidā tu labi izdzīvosi Lielo Nedēļu."[15]  No sevis piebildīšu: apņemieties neatstāt Viņu vienu; lai to sasniegtu, lūdziet, lai Marija jums palīdz.

Marta beigās, atsaucoties vietējās diecēzes bīskapa uzaicinājumam, veicu ceļojumu uz Bilbao, lai nolasītu lekciju kongresā par katoļu piedalīšanos sabiedriskajā dzīvē. Izmantoju šo ceļojumu arī kā iespēju, lai dotos uz Pamplonu un Saragosu. Saragosā lūdzos Pilāras Dievmātes priekšā, ar kuras aizgādnību bija cieši saistīti Spānijas evaņģelizācijas pirmsākumi. Atminoties tos ilgos laika sprīžus, ko Sv.Hosemarija pavadīja lūgšanā šajā Saragosas bazilikā, es kopā ar jums visiem lūdzu mūsu Māti par Pāvestu un viņa nodomiem, par universālo Baznīcu un par šo "daļiņu" no Baznīcas, Dieva Darbu.

Turpināsim vērsties pie Kunga, esot cieši vienoti lūgšanā. Nākamās nedēļas mums piedāvā tam daudz iespēju. 16.aprīlī ir Pāvesta dzimšanas diena un 19.aprīlī ir ceturtā gadadiena, kopš viņa izvēlēšanas Pētera Krēslam: divi ļoti piemēroti datumi, lai vienotos lūgšanā par viņu un viņa nodomiem. Tūlīt pēc tam, 20.aprīlī, apritēs piecpadsmit gadi, kopš manis iecelšanas par Opus Dei Prelātu. Lūdzieties par mani, man tas ir nepieciešams. 23.aprīlī mēs svinam mūsu Tēva Iesvētību un Pirmās Komūnijas gadskārtu. Un mēneša beigās, 29.datumā, mēs svinēsim Sv. Katrīnas no Sjēnas liturģiskos svētkus, kura ļoti mīlēja Baznīcu un aizstāvēja Romas Pāvestu, kā arī ir Darba aizbildne sabiedriskās domas apustulātā. Jau tagad esmu prieka pilns, domājot par tām lūgšanām, kas šajās gadadienās pacelsies pret Debesīm.

Ar visu manu mīlestību jūs svētot,

Jūsu Tēvs,

+ Havjērs

Romā, 2009. gada 1. aprīlī.

1. Sv. Hosemarija, Kad Kristus iet garām, Nr. 95.

2. Benedikts XVI, Uzruna vispārējās audiences laikā, 29-X-2008.

3. Sv. Hosemarija, Krustaceļš, XI stacija.

4. Jņ 3, 16-17.

5. Rom 5, 5.

6. Benedikts XVI, Uzruna vispārējās audiences laikā, 29-X-2008.

7. Sv. Hosemarija, Ceļš, Nr. 762.

8. Sal. Flp2, 5-11.

9. 1 Kor 15, 14;17.

10. Sv. Augustīns, Psalmu komentārs, 120, 6 (CCL 40. 1791).

11. Benedikts XVI, Uzruna vispārējās audiences laikā, 26-III-2008.

12. Sv. Hosemarija, Piezīmes no meditācijas, 30-III-1964.

13. Benedikts XVI, Uzruna vispārējās audiences laikā, 5-XI-2008.

14. Sv. Hosemarija, Vaga, Nr. 887.

15. Sv. Hosemarija, Piezīmes no tērzēšanas, 16-IV-1973.