Sējot mieru un prieku

Raksts no Opus Dei prelāta, Mons. Havjēra Ečevarijas (Javier Echevarría). Opus Dei astoņdesmit gadu dibināšanai.

Prelāts

Astoņdesmit gadi ir pagājuši kopš 1928. gada 2. oktobra, Svēto Sargeņģeļu svētkiem, kad Sv. Hosemarija, Dieva inspirēts, kā to apliecināja Jānis Pāvils II bullā Ut sit, dibināja Opus Dei. Šajā sakarā mana sirds gavilē pateicībā Vissvētākajai Trīsvienībai, kas vēlējās atvērt svēttapšanas ceļu profesionālajā darbā un ikdienas dzīves apstākļos, kuru varētu izstaigāt visu laiku sievietes un vīrieši.

Pāvests Benedikts XVI, kad vēl bija kardināls Jozefs Ratcingers, kādā sprediķī, kas bija veltīts Darba dibinātāja kanonizācijai, apgalvoja, ka “Hosemarija Eskriva uzskatīja, ka šis aicinājums neattiecas tikai uz viņu, bet vispirms tas ir uzdevums: jānodod tas citiem, jāiedrošina uz svētumu, jāizveido Kristum brāļu un māsu kopiena”. Apzinoties šo pienākumu, turpina Pāvests, Sv. Hosemarija “nenoguris devās uz dažādiem kontinentiem, runāja ar cilvēkiem, lai viņus uzmundrinātu būt svētiem, izdzīvot piedzīvojumu būt kristietim, lai kur arī būtu katra vieta dzīvē. Tā viņš kļuva par lielu darbības cilvēku, kas izpildīja Dieva gribu un arī citus uz to iedrošināja”.

Runājot par pirmo gadsimtu kristiešiem, Sv. Hosemarija apgalvoja, ka mūsu pirmo ticības brāļu mājokļi „bija kā evaņģēliskās vēsts izplatīšanas centri. Ģimenes, kas ārēji līdzīgas citām to laiku ģimenēm, bet jauna gara pārņemtas, kurš izplatījās arī pie tiem, kas pazina un satikās ar viņām. Lūk, kas bija pirmie kristieši un kam jābūt mums, šodienas kristiešiem: miera un prieka sējējiem, tā miera un tā prieka, ko mums atnesis Kristus.” (Kad Kristus garām iet, n.30). Un jau no paša sākuma viņš raksturoja Prelatūras ticīgo darbību Baznīcas klēpī kā “miera un prieka sēja”, pa vidu daudzajām cilvēciskajām darbībām pasaulē.

Svētais krēsls, piešķirot Opus Dei pirmos kanoniskos apstiprinājumus, piesavinājās  šādu izteicienu, kas lasāms 1950. gada 16. jūnija dekrētā: “Vienmēr un visur Opus Dei biedrs nes līdzi Kristus mieru un pilnīgu un drošu prieku Kungā, un tos draudzīgi piedāvā visiem labas gribas cilvēkiem; vēl vairāk, viņš cenšas aizraut pilnīgi visus ar šo prieku un mieru, un saticīgi pamudina katru pieņemt un izbaudīt šīs tik ļoti maigās Dieva laipnības dāvanas”.

Benedikts XVI apgalvoja, ka ticīgajam vārds “miers” ir viens no Dieva visskaistākajiem vārdiem, Tēvs, kas vēlas sapratni visu savu bērnu starpā. Teikt: “miers ar tevi”, “miers ar jums”, ir tas pats, ka novēlēt, lai Dievs ir ar katru sievieti un vīrieti. Un tā, kā Kristus ir mūsu miers (Ef. 2,16), šis vēlējums izpaužas noteiktā vēlmē rādīt Kristus tēlu citiem, palīdzot viņiem saprast, ka personīgās attiecības ar Jēzu, draudzība ar Viņu, atnes dvēselei neizsakāmu prieku un mieru: Dieva mieru, ko pasaule nevar dot (Jn. 14, 27).

Esmu liecinieks tam, ka Sv. Hosemarija ne tikai sludināja un izplatīja miera evaņģēliju (Ef. 6,15), bet to vienmēr nesa arī sirdī. Netrūka viņa ceļā fizisku briesmu brīžu vai garīga nemiera brīžu par Baznīcas un civilās sabiedrības nākotni, īpaši krīžu brīžos, kas bija vairāk vai mazāk vispārēja rakstura; tomēr nekad neredzēju, ka viņš būtu zaudējis mieru, nedz arī pārstājis darīt kaut ko, lai to mieru nodotu citiem.

Pārliecināts par to, ka iepazīstināšana ar Evaņģēliju nepieciešami nes līdzi bagātīgu miera un prieka sēšanu, viņš mudināja uz tikšanos ar Kristu, vienmēr maksimāli respektējot un cienot sirdsapziņu brīvību. Viņš zināja, ka šis uzdevums nes neticami lielu labumu cilvēcei, arī tādēļ, ka, iepazīstot Kristus doktrīnu un uzņemot kristīgas saistības, cilvēka brīvība tiek izkopta un pievērsta kalpošanai citiem.

Pildot evaņģelizācijas uzdevumu, Baznīca piedalās miera sēšanā pilnām rokām. Vēl vairāk, Tā aicina kristiešus šādi rīkoties, jo, kā raksta Sv. Hosemarija, “Kungs vēlas, lai viņa bērni pa visiem godīgiem ceļiem sētu sapratnes, piedošanas, sadzīvošanas, mīlestības, miera sēklu” (Kalve, n. 373).

Palīdzēt iepazīt Kristu arī ir prieka sēšana. Dieva bērnu prieks nerodas no tā, ka ārējie apstākļi būtu labvēlīgi, nedz arī tā pamats ir tīri psiholoģisks. Kā jebkurš cits cilvēks, ticīga sieviete vai vīrietis piedzīvo nogurumu un slimību, grūtības un nemieru, šaubas un pretrunas. Taču visās šajās situācijās, viņi zina, ka ir ļoti mīlēti Dieva bērni, apzinās, ka var uz Viņu paļauties, un ka ar Viņa palīdzību var atgūt prieku, ja to ir zaudējuši.

Arī sava garīgā vājuma apziņa nav pretrunā ar prieku, kad šī nelaime tiek dziedēta priecīgi sastopoties ar Dieva žēlastību. Līdzība par dēlu, kas aizgāja prom no tēva mājām un tur nonāca starp viszemākajiem no vergiem, beidzas ar atkal atrastas mīlestības svētkiem (Lk. 15, 11-32). Un, attiecībā uz jebkuru šaubu brīdi, Sv. Hosemarija, pārliecināts par Dieva palīdzību, kas nekad nepieviļ, raksta: “Jēzus Kristus, kas ir Dievs, kas ir cilvēks, mani saprot un manī ieklausās” (Kalve, n. 182).

Dievišķais un cilvēcīgais savijas kristīgajā evaņģelizācijā: rūpes par citiem, mīlestība, respekts attiecībā uz otra brīvību. Sv. Hosemarija runāja par to kādā ļoti skaitliskā tikšanās reizē Argentīnā 1974. gadā, laikā, kad šajā mīlētajā Dienvidamerikas valstī notika traģiskas sadursmes. Enerģiskā balsī viņš ieteica: “Sējiet mieru un prieku uz visām pusēm, nesakiet nevienu aizskarošu vārdu nevienam, mācieties iet roku rokā ar tiem, kas nedomā tā, kā jūs. Nekad nedariet pāri nevienam, esiet visu radījumu brāļi, miera un prieka sējēji”.

Katra gadadiena ir iespēja paraudzīties nākotnē. Tagad, kad Opus Dei paliek astoņdesmit gadi, es lūdzu Dievu, lai šī mazā Baznīcas daļiņa, kas ir Svētā Krusta Prelatūra un Opus Dei, vienmēr pildītu civilajā sabiedrībā to misiju, ko Viņš pats tai uzticēja 1928. gadā: bagātīgi sēt dvēselēs Evaņģēlija mieru un prieku, lai tas skartu arī sabiedriskās struktūras, padarot tās cilvēcīgākas.