Ķīnas vidienē, uz ziemeļiem no Pekinas spāņu priesteris pasniedz teoloģijas nodarbības vecā saldējuma fabrikā. Ir plkst. 2 naktī. Studenti kāri tver katru viņa vārdu lekcijā par katoliskās baznīcas katehismu. Viņi zina, ka tik drīz atkal nedzirdēs ko tamlīdzīgu.
Pēc nodarbības viņi visi atgriezīsies mājās un nākošajā dienā tāpat kā pārējie dosies uz darbu. Tikai viņi paši un neliela ticīgo grupa zina, ka viņi ir semināristi Ķīnas vajātajā Baznīcā. Savukārt viņu pasniedzējs Estebens Aranazs ņems savu ģitāru un turpinās spēlēt savu „ceļojošā muzikanta” lomu.
Ceļojumā pa Ķīnu viņu gaida daudzi „koncerti” - nodarbības semināristiem, rekolekcijas, Mises nelielām grupām, priesteru apmeklēšana. „Parasti naktīs, kad policija nenovēro. Bailes? Tās būtu nevietā. Nē, man nekad nav bijis bail,” saka priesteris.
Estebens Aranazs ir diecēzes priesteris, kas pieder Svētā Krusta priesteru apvienībai. Šo apvienību dibinājis Sv. Hosemarija Eskriva, un tā ir saistīta ar Opus Dei. Sešus gadus viņš ir nodzīvojis Taivānā un bieži ceļojis uz kontinentālo Ķīnu. Tagad viņš ir atgriezies Spānijā, lai kļūtu par savas diecēzes Tarazonas galvenā semināra rektoru.
Kāpēc jūs pārcēlāties no Tarazonas uz Taivānu?
Kungs mani uzvedināja uz šo domu pamazām. Mēs saņēmām ziņas no kādas mūsu diecēzes māsas, kura dzīvoja klosterī Taivānā. Kļuva skaidrs, ka tik daudzi cilvēki tur vēl joprojām nepazīst Kristu.
1999. gada Ziemassvētkos es uzaicināju kādu jaunu ķīniešu draugu savā draudzē. Viņa juridiskā un nodarbinātības situācija Spānijā nebija visai laba. Jans nebija kristietis, bet viņa sirsnīgums un patiesums ļāva viegli ar viņu iedraudzēties. Ziemassvētku vakarā mēs bijām baznīcā, un viņš palīdzēja man sagatavoties pusnakts Misei. Ieraudzījis Jēzus bērniņa figūru, Jans teica, ka šis Bērniņš „stāsta” viņam trīs lietas: „Pirmkārt, ka Viņš nāk no debesīm un nav tāds, kā mēs; otrkārt, tā kā Viņš ir maziņš, viņam ir Māte, kas Viņu ļoti mīl; treškārt, Viņa rokas ir atvērtas, jo Viņš mīl ikvienu.”
Es nezināju, kā lai Janam izskaidroju Ziemassvētku nozīmi, bet izrādījās, ka tas nemaz nebija nepieciešams. Viņa vienkāršie, bet tajā pašā laikā ļoti dziļie vārdi mani aizkustināja, un es domāju: „Jēzu, cik daudzi cilvēki Ķīnā Tevi nepazīst.” Kopš šī brīža manī bija liels nemiers, kas mudināja doties uz Ķīnu. Es sāku to nopietni pārdomāt 2000. gadā, kad Jānis Pāvils II izteica mums pamudinājumu: „Duc in altum! Dodieties dziļākos ūdeņos!” Šie vārdi nepārtraukti skanēja manā galvā. Tajā pašā laikā mani aizkustināja vēstule, ko Opus Dei prelāts rakstīja trešā gadu tūkstoša sākumā, aicinot dēlus un meitas izvirzīt pārdrošākus mērķus savam apustulātam.
Bet jūs jau bijāt priesteris...
Jā, bet tas tomēr nelikās pietiekami. Man bija jāpieņem lēmums. Savā ceļojumā uz Romu es lūdzos pie Sv. Franča Ksavjēra relikvijām. Šis svētais atstāja visu, lai dotos uz Āziju. Es lūdzos Kungam: „Dod man skaidru zīmi, ja vēlies, lai es dotos uz Ķīnu. Tas nav viegls lēmums.” Tiklīdz es izgāju no baznīcas, mani uz ielas uzrunāja kāda māsa no Āzijas un teica: „Lūdzu, lūdzieties par manu zemi - Ķīnu.” Es uz vietas sastingu un atbildēju: „Jūs nemaz nenojaušat, cik ļoti es lūdzos, māsa.” Tā bija zīme, kuru es gaidīju. Nu man vairs nebija atkāpšanās ceļa.
Kad es to pastāstīju savam bīskapam, viņš mani pilnībā atbalstīja. „Es nevaru atteikt kalpošanu vispārējai Baznīcai,” viņš teica. Un es joprojām esmu viņam par to pateicīgs.
Kā jūs iesākāt savu darbību?
Tas, protams, bija grūti. Pirmos divus gadus manas dienas saturs bija Mises svinēšana, ķīniešu valodas mācīšanās, kā arī ikdienas lūgšanas un Rožukronis. Mise man deva ļoti daudz, jo es sāku apzināties to kā dienas svarīgāko brīdi. Tā kā es nevarēju darīt neko citu, tad es lūdzos, daudz lūdzos par cilvēkiem, ar kuriem pagaidām vēl nevarēju kontaktēties.
Vai jūs cietāt no vientulības?
Nē, es nekad nejutos viens. Kā Svētā Krusta priesteru apvienības loceklis es varēju apmeklēt Opus Dei centru Taipejā, lai saņemtu formāciju un garīgo vadību. Tur es saņēmu spēku, lai nezaudētu drosmi. Tāpat lielu garīgo atbalstu man deva manas ģimenes un daudzu draugu lūgšanas.
Visbeidzot pēc šiem diviem gadiem Taipejas arhibīskaps man uzticēja draudzi ar 120 cilvēkiem. Tā bija Dievmātes Brīnumainā Medaljona draudze. (Šis garīguma veids ļoti patika Sv. Hosemarijam.) „Kuram priesterim es asistēšu?” es pajautāju. „Jūs būsiet vienīgais priesteris,” viņš atbildēja. Es ar nepacietību vēlējos uzsākt darbu. Pirmās homīlijas ķīniešu valodā bija pilnīga izgāšanās. Bet, paldies Dievam, ticīgie bija ļoti saprotoši un ļoti daudz man palīdzēja.
Kāda ir taivāniešu ticība?
Jāsaprot, ka Taivānā, valstī ar 23 miljoniem iedzīvotāju, tikai 1 % ir katoļi. Taču viņi ir ļoti lepni par to, ka ir katoļticīgi un ļoti dzīvi izjūt savu piederību Baznīcai. Manā kalpošanas laikā notika 32 atgriešanās. Ar īpašu prieku es atceros kādu 58 gadus vecu vīrieti, kas slimoja ar vēzi. Viņa ģimene bija katoļticīga, bet viņš bija vienmēr bijis neticīgs. Man piezvanīja no slimnīcas, ka viņš vēlas nokristīties. Es atceros, kā uzdevu viņam jautājumus par ticības patiesībām: „Vai tici Dievam Tēvam, vai tici Dievam Dēlam?...” Un viņš noteikti atbildēja, satverdams manu krucifiksu: „Es ticu!” Kad es grasījos doties prom, viņš lūdza, vai nevarētu paturēt manu krucifiksu. „Tagad tas ir mans vienīgais mierinājums,” viņš teica. Drīz pēc tam viņš nomira lielā mierā.
Apmeklējot slimniekus, es bieži domāju par Sv. Hosemariju, kā viņš gatavojās Opus Dei dibināšanai, apmeklējot mirstošos Madrides slimnīcās. Es ļoti labi pazinu visas Taipejas slimnīcas. Tur es izdalīju Slimnieku sakramentu, kristīju un pat laulāju cilvēkus.
Kā jūs izskaidrojat katolisko ticību neticīgajiem?
Taivānieši kopumā izturas pret ticību ar lielu cieņu, tāpēc ir viegli ar viņiem par to runāt. Pēdējos trijos gados mums bija Kristus Miesas(Corpus Cristi) procesija pa pilsētas centrālo daļu. Draudzes cilvēki sagatavoja rakstainu paklāju no daudzkrāsainiem rīsa graudiem. Tā bija lieliska iespēja izskaidrot cilvēkiem par Euharistiju.
Kad tuvojās Ziemassvētki, es vēlējos uzstādīt Betlēmīti kādā publiskā vietā. Šī tradīcija dod iespēju stāstīt cilvēkiem par Kristu. Viena no Taipejas lielākajām bankām atradās tieši blakus katoļu baznīcai. Pie šī debesskrāpja ieejas bija neliels dārziņš. Tā bija ideāla vieta. Es lūdzu divus draudzes ticīgos mani pavadīt, kad es devos runāt ar atbildīgo. Pirms došanās turp mēs lūdzāmies Esi sveicināta, lai viss labi izdotos. Bija 12. decembris, Gvadelupes Dievmātes svētki.
Beigu beigās mēs ne vien varējām tikties ar ēkas administratoru, bet viņš uzreiz deva mums atļauju uzstādīt Betlēmīti un turklāt vēl apmaksāja tās uzstādīšanu.
Šī reliģiskā tradīcija daudziem cilvēkiem likās pārsteidzoša. Taču kopš tās reizes Betlēmīti tur uzstādīja katru gadu. Tā bija brīnišķīga iespēja mācīt par Jēzu.
Taču jūsu sākotnējais nodoms bija doties uz kontinentālo Ķīnu.
Un es varēju turp doties! Kad biju pietiekami labi apguvis ķīniešu valodu, es sazinājos ar dažām vajātajām jeb „pagrīdes” baznīcas kopienām un varēju viņus apmeklēt. Man pat radās iespēja apciemot dažus kristiešus, kas dzīvo uz ziemeļiem no Lielā Ķīnas mūra. Pēc iepazīšanās ar viņiem es varu teikt, ka nekur neesmu redzējis stiprāku ticību kā starp šiem vajātajiem Ķīnas katoļiem. Tā ir ticība, kas šķīstīta caur Krustu, caur ciešanām. Viņi man tik daudz ko iemācīja. Piemēram, kad mēs svinējām Euharistiju agri no rīta mājās pie kāda no viņiem, šo cilvēku dievbijība bija tik aizkustinoša. Viņiem Mise patiešām ir dārgums.
Bīskaps, kurš bija bijis cietumā, bet pašlaik atrodas mājas arestā, man teica: ”Lai Baznīca varētu augt Ķīnā, svarīgas ir trīs lietas: lai mēs nekad nebaidītos, lai mēs ticētu un lai mūsu priesteri būtu labi sagatavoti. Tad viss pārējais notiks pats no sevis.”
Šim bīskapam pieder bāreņu nams ar 72 pamestiem un slimiem bērniem, kurus atrada uz ielas. Ķīniešu priesteri ir varonīgi.
Kā varam palīdzēt baznīcai Ķīnā?
Ar lūgšanām.
Tas ir viss?
Bet nepietiek lūgties tikai par baznīcu. Mums tāpat ir jālūdzas arī par Ķīnas valsts vadītājiem, lai viņi atgrieztos. Tāpat ir vajadzīga nauda, lai palīdzētu ķīniešu priesteriem, kuri var atbraukt uz Eiropu, lai saņemtu apmācību. Es arī palīdzu atbalstīt Guan Ming („Skaidrība”) fondu, kas nodrošina grāmatas pagrīdes semināristiem Pēdējā laikā mums ir izdevies nosūtīt viņiem pirmo Sv. Akvīnas Toma kopoto rakstu tulkojumu ķīniešu valodā, Summa Theologiae un citus darbus.
Un tālāk?
Manas Spānijas diecēzes bīskaps ir atvēris semināru un iecēlis mani par rektoru. Tā nu es esmu atgriezies Tarazonā, lai šeit turpinātu kalpot Baznīcai. Taču, kaut arī esmu pametis Ķīnu, mana sirds joprojām ir tur.