Pāvesta Benedikta XVI pēdējā Pasaules jauniešu tikšanās reizē runāja par mantojumu, kas saņemts no iepriekšējām paaudzēm, un iedrošināja tos, kas viņā klausījās, ar patiesi kristīgu dzīvi celt tādu sabiedrību un pasauli, kas būtu cilvēcīgāka [1].
Katrai paaudzei ir jādomā par to, ko tā atstās sabiedrībai, par tiem cilvēkiem, kas nāks pēc viņiem, un kādā veidā tas notiks, lai rītdien mēs varētu skatīt labāku pasauli. “Ticība mums māca, ka Jēzū Kristū, Vārdā, kas iemiesojies, mēs varētu ieraudzīt mūsu pašu cilvēcīguma lielumu, mūsu šīs zemes dzīves noslēpumu un to augsto mērķi, kas mums ir sagatavots debesīs (cfr. Gaudium et spes, nr. 24). Ticība mums parāda arī to, ka esam Dieva radības, radīti pēc Viņa tēla un līdzības, kam ir dāvāta neaizskarama cieņa un kas esam aicināti uz mūžīgo dzīvi [2]. Kristīgā vēsts ļauj atzīt patieso cilvēka cieņu un nodrošina līdzekļus, lai varētu rīkoties saskaņā ar patiesību.
Sabiedrībai ir nepieciešams Baznīcas evaņģelizācijas gars, kas mums vienmēr aktuālā veidā nodod Jēzus Kristus mācību; un Kungs vēlas, viņš mums to ir parādījis ar savas dzīves piemēru, lai mēs, kristieši, domātu par tiem, kas mums blakus, un kalpojam sabiedrībai. Tur arī atrodams kristīgā prieka noslēpums: kļūt par Jēzus vēstījuma nesēju.
Apustulāts, mīlestības apliecinājums
“KUNGS VĒLAS, LAI MĒS, KRISTIEŠI, DOMĀTU PAR TIEM, KAS MUMS BLAKUS, UN KALPOTU SABIEDRĪBAI, TUR ARĪ ATRODAMS KRISTĪGĀ PRIEKA NOSLĒPUMS: KĻŪT PAR JĒZUS VĒSTĪJUMA NESĒJU.”
Apustulāts rodas, apzinoties to mīlestības misiju, uz kuru Dievs mūs ir aicinājis. Kristietis ir Kristus mīlestības liecinieks citu kopienas locekļu starpā. Tādēļ apustulāts nevar pārtapt kādā tehniskā paņēmienā vai stratēģijā, lai tādējādi vestu dvēseles pie Dieva. Tāpat apustulāts nav arī pienākumu kopums, jo tas rodas no mīlestības dabiskā ceļā un, lai arī paļaujas uz personu atvērtību, vienmēr rēķinās, ka efektivitāte pieder Dievam.
Mīlestība un apustulāts iet roku rokā. Var teikt vēl vairāk: tie nav atdalāmi jēdzieni, jo mīlestība saasina tās sajūtas, kas uzlabo otram kalpošanas spēju. Mācība, ko esam saņēmuši no Svētā Hosemarijas, arī runā par saistību, kas pastāv starp apustulātu un mīlestību, un mums norāda, ka abus – apustulisko mīlestību, apustulātu, kas tiek izdzīvots mīlestības dēļ, - var identificēt ar draudzību. Mīlestība prasa, lai tiktu dzīvots (...) draudzībā [3].
Kristietī, Dieva bērnā, draudzība un mīlestība veido vienu vienīgu kopību: Dieva gaismu, kas dod siltumu [4]. Mīlestības tikums mūs spēcīgi tuvina līdzcilvēkam. Ar žēlastības palīdzību kristietis atklāj, ka otrs ir brālis, viens Dieva bērns, Jēzus Kristus brālis. Mēs tādējādi sastopam pašu Dievu, kas mums sniedz savu tēlu un kas kļuvis cilvēks, lai mēs viņu respektētu un pienācīgi godātu. Apustulāts, kuram ir jāidentificējas ar draudzību, nav nekas cits, tas ir veids, kā godināt – uzstāju – Dieva attēlu, kas ir katrā cilvēkā, cenšoties, lai arī šis cilvēks to aplūko, lai viņš spētu vērsties pie Kristus [5].
Patiesa mīlestība atšķiras no dabiskas socializēšanās, tā ietiecas daudz dziļāk par asins saitēm un paziņām, izklaides un spēļu draugu loku, tāpat tā atšķiras no līdzi jušanas, ko varam sevī manīt, kad sastopamies ar svešu vientulību vai nožēlojamu stāvokli. Tās mēraukla ir mīlestība, ko Kristus izteica ar “jauno bausli”, dievišķo mīlestību, tā ir mīlestība, ko esmu jutis pret jums un uzturu dzīvu, jo tā rodas no tiem pašiem Trīsvienības dzīves dziļumiem. Mīlestība, kas nenoplok fizisko defektu vai rakstura dēļ, kas ir vēlme būt kopā ar cilvēku bērniem; mīlestība, ko neapstādina ne grēks, ne arī atteikšanās no Krusta. Mīlestības tikums ir tā pati mīlestība, ko Dievs ieliek kristieša sirdī, lai viņš prastu pieņemt un pacelt pārdabiskajā līmenī cilvēcisko mīlestību, mūsu ilgas un vēlmes.
Kas nemīl, tas nav Dievu pazinis, jo Dievs ir mīlestība [6]. Pārfrāzējot Svēto Jāni, mēs varētu piebilst, ka tas, kas nemīl, arī nepazīst savu tuvāko, jo nav spējīgs tajā atpazīt Dieva tēlu. Mīlestības trūkums tā notrulina prātu un citas spējas, ka padara cilvēku nejutīgu pret Dieva prasībām, līdz iznīcina jebkuru gribu pelnīti pateikties tuvākajam. Un, kas vēl sliktāk, neļauj, lai Kungs viņu atzītu par savu bērnu, itin kā traucē Dievam pieskarties tā dvēselei, kas sevi pilnībā norobežojusi no žēlastības.
Katrs cilvēks ir svarīgs
Mīlestība iegūst savu pilnīgo nozīmi tad, kad mēs kalpojam citiem, kad saprotam, ka kristieša aicinājums ir būt kā dāvanai citiem, tādā veidā, lai daudzi sastaptu Kristu.
Paraugs, ko pats Jēzus mums ir atstājis un par ko mums vēsta Viņa zemes dzīves liecinieki, apstiprina, ka Viņš priecājas par savu draugu priekiem [7] un cieš par viņu sāpēm [8].
Viņam vienmēr bija laiks, lai pakavētos pie tuvākajiem: Viņš pārvarēja nogurumu, lai parunātu ar samarieti [9]; Viņš apstājās pie sievietes, kas sirga ar asiņošanu, kad Viņu gaidīja Jaīra mājās [10]; ciešot pie Krusta, Viņš uzsāka dialogu ar labo laupītāju, atvērdams tam durvis uz debesīm [11]. Turklāt Jēzus mīlestība ir konkrēta: mēs redzam, ka Viņš ir norūpējies par apkārtējo dienišķo maizi, Viņš parūpējas par šo materiālo nepieciešamību [12], Viņš interesējas par mācekļu atpūtu, Viņš tos ved uz nomaļu vietu, lai viņi varētu priecāties par Mācītāja sabiedrību [13]. Varētu minēt vēl daudzus piemērus, bet tie visi mums rāda, kādā stāvoklī Dieva priekšā atrodas ikviens cilvēks.
Draudzība uzplaukst tur, kur pirmajā vietā tiek likti pārējie, viņiem tiek veltīts laiks, tur valda personiska attieksme. Tas ir galvenais, ko mūsu Tēvs mums devis, parādot mums Kristu, savukārt Jēzus mums to ir mācījis ar savu dzīvi: viņam vienmēr bija laiks, ko ziedot ikvienam, lai apstātos pie visiem. Mīlestība iegūst savu patieso nozīmi tad, kad otra dzīve kļūst par paša dzīves prioritāti. Cilvēkam, kas tuvojas īstam kristietim, ir jāsaredz Dieva personiskā mīlestība, tā jāizjūt tajā, kā viņš izturas pret citiem, kā viņos klausās, kā novērtē viņu tikumus, kā iesaista viņus šajā pārdabiskajā piedzīvojumā.
Kā palīdzēt šīm dvēselēm šajā garīgajā vadībā, kas, iespējams, tā netiek dēvēta, tomēr notiek apustulātā? Apdomā - pat paši stiprākie un efektīvākie instrumenti, ja pret tiem izturas slikti, ieplīst, nolietojas un kļūst nederīgi [14]. Ierosmei teiksim: ir jāparāda katram cilvēkam tie talanti, ko viņš ir saņēmis no Dieva, un dažādie veidi, kā viņš tos var likt lietā, kalpojot citiem. Tiek novērtēta viņa iniciatīva, tāpat kā to darīja Jēzus ar apustuļiem, tos mācot citu pēc cita un raugoties, lai katrs no sevis atdod to labāko daļu. Mums jāsaprot katra cilvēka apstākļi, viņa darba un ģimenes pienākumi, mums jāiejūtas viņa situācijā, jādalās projektos, šodienas sabiedrības izaicinājumos, Baznīcas un Opus Dei misijā pasaulē – misijā, kurai tik ļoti ir nepieciešama gaisma un sāls, pat ja pasaule par to neko nezinātu.
Tas viss piepildīts ar mīlestību kā ar garšvielām. Mīlestība ir pacietīga, laipna; mīlestība nav skaudīga, tā nerīkojas nekautrīgi, nav uzpūtīga. Tā nav godkārīga, nedzenas pēc sava, tā nedusmojas, tā nedomā ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā panes visu, tā tic visu, visu cerē, visu pacieš [15]. Mīlestība grib meklēt katra labumu, tādēļ ir nepieciešama liela un dāsna sirds, kas iemācītos panest katra paša un arī citu nepilnības, dusmas, slikto garastāvokli, nepatīkamās reakcijas. Tā ir pacietīga, apveltīta ar gara spēku, tā prot gaidīt, nepazemo; mīlestības dēļ ir pa spēkam panest ikvienu nastu. Tā neaprunā, nepriecājas par otra sāpēm vai neveiksmēm, necenšas izcelties. Tai vienmēr ir pa rokai laipns, sapratnes un miera pilns vārds.
Draudzības vērtība
Svētais Hosemarija mums ir sniedzis paraugu, kā būt par mūsu draugu draugiem. Draugs, kā to ir teikuši klasiķi, ir tavs otrs es. Kāds, kas padara mūsu dzīvi panesamāku, kas mūs pavada nepatikšanās, dalās priekos un bēdās. Tas ir kāds, kuram mēs uzticamies, jo mēs varam viņam uzticēties. Svētais Hosemarija mēdza teikt, ka mums ir vienam otrs jāatbalsta, lai varētu noiet dzīves ceļu, padarīt par realitāti savus sapņus, pārvarēt grūtības, baudīt mūsu centienu augļus.
“KRISTIETĪBA IR DIŽENS DARBS, NEVIS PĀRLIECINĀŠANA,” TEICA SVĒTAIS IGNĀCIJS NO ANTIOHIJAS.
Draudzība ir kaut kas, kas tiek uzticēts, ko var manīt, ko gandrīz ir iespējams sataustīt: var sajust, ka atrodamies vienotībā ar draugu, ka ir saskaņa, ka mums ir patīkami. Kristietim draudzība ir jāpieņem un ar žēlastības palīdzību jāvērš cildena: galu galā tā ir Kristus dzīves rādīšana citiem. Draudzība tādējādi pārvēršas patiesā Dieva dāvanā, ko nevar atdalīt no mīlestības.
Katram ir jāapdomā draudzības vērtība, lai izietu no ierobežotā cilvēku loka, ar kuru mēs saskaramies. Kristietim ir jādibina veselīgs dialogs ar jebkuru cilvēku, izvairoties no tā, ka šī cilvēka nepilnīgie uzskati novestu pie netaisnīgas diskriminācijas vai ka viņa būtība vai runas veids, izteiksme viņu padarītu netīkamu to acīs, kas domā citādi. Lai to panāktu, ir svarīgi ieklausīties šī otra cilvēka vārdos, apdomāt viņa argumentus, citādi nebūtu īsta dialoga, jo varētu just, ka neesam ieinteresēti tajā, kas mums tiek teikts, ir svarīgi saskatīt arī otra redzes punktu.
Tas nebūt nevedina uz kompromisu tajā, kas nav mūsu kompetence, jo tas ir Dieva ziņā. Baidoties kādu apbēdināt, mēdzam slēpt vai izvairāmies no Jēzus mācības, taču šāda attieksme nozīmē, ka mānām tos, kurus mīlam, vai aizveram viņiem ceļu uz vienīgo patiesību, kas pilnībā varētu sniegt mierinājumu viņu sirdij un mazinātu viņu nemieru. Drīzāk gan Kristus mīlestība stiprina mūsu uzskatus, tai pašā laikā mierinot sirdi un padarot maigāku mūsu pašizpausmi. Tādā veidā mēs pietuvinām Jēzus vēsti - cerības un pestīšanas vēsti. Sniedzot padomu, labojot kādu attieksmi, mīlestība palīdz, lai mūsu vārdi neievainotu vai neizskanētu tā, it kā mēs tiesātu attiecīgo cilvēku. Galu galā mūsu vārdi tiek uztverti kā nepieciešami: kā patiesa vēlme, lai mūsu draugi būtu laimīgi.
Tad tiek piedzīvots tas dziļums, kas atrodams Svētā Ignācija no Antiohijas vārdos: “Kristietība ir dižens darbs, nevis pārliecināšana.” [16] Šis diženums ir Kristus mīlestība, jo cilvēki, kas tuvosies Dievam, to darīs ne jau mūsu argumentu dēļ, bet tādēļ, ka redzēs, kādi mēs esam, pateicoties Dieva žēlastībai.
Katrai kristiešu paaudzei ir jāizpērk, jāsvētdara savs laiks: tādēļ ir nepieciešams, lai viņi izprastu citu cilvēku, savu līdzinieku, centienus un dalītos tajos, lai, liekot lietā runas dāvanu, viņiem mācītu atbildēt uz Svētā Gara darbību, uz dievišķās Sirds pastāvīgo bagātību izliešanos. Mums, kristiešiem, šajās dienās un šai pasaulei, kuras daļa mēs esam un kurā dzīvojam, pienākas sludināt šo Evaņģēlija tik seno, cik jauno vēsti [17].
J.M. Martíns un C. Cavacoli
-------------------
[1] Cfr. Benedikts XVI, Diskurss, 17-VII-2008; Homīlija, 19-VII-2008.
[2] Benedicts XVI, Homīlija, 19-VII-2008.
[3] Sarunas, n. 62.
[4] Kalums, n. 565.
[5] Dieva draugi, n. 226.
[6] 1 Jn 4, 8.
[7] Cfr. Lk 10, 21.
[8] Cfr. Jn 11, 35.
[9] Cfr. Jn 4, 6 ss.
[10] Cfr. Mk 5, 30-32.
[11] Cfr. Lk 23, 42-43.
[12] Cfr. Mt 14, 15-16.
[13] Cfr. Mk 6, 31.
[14] Vaga, n. 391.
[15] 1 Kor 13, 4-7.
[16] Svētais Ignācijs no Antiohijas, Epistola ad Romanos, 3, 3.
[17] Kad garām iet Kristus, n. 132.